Kā es devos amerikāņu „muskuļauto” lūkoties

Vairākas nedēļas laiku mani ik pa laikam sasniedza reklāma, ka Rīgas Motormuzejā skatāma vēsturisku Amerikas „muskuļauto” izstāde. Ņemot vērā, ka kopumā pret reklāmām esmu diezgan imūns, šo varētu uzskatīt par izstādes veidotāju kvalitatīvi paveiktu mājas darbu, jo reklāma ir izpildījusi savu pamatuzdevumu – atradusi un piesaistījusi „pircēju” savam produktam...

Tā nu, reklāmas vilināts, kādā darba dienas vakarā mainu savu ikdienas maršrutu un piestāju autostāvvietā pie Rīgas Motormuzeja. Nezinu, ar ko tas skaidrojams, taču jebkura muzeja apmeklējums Latvijā man automātiski līdzinās arī ceļojumam laikā. Diemžēl ceļojuma laikā periods ir stingri limitēts un aprobežojas ar 20.gadsimta 80-ajiem gadiem – posmu, ko es vēl atceros no padomju laikiem, kad dzīve ritēja mierīgi, bez steigas un lieka satraukuma.

Arī šajā muzejā ienākot, mani pārņem sajūta, ka laiks pagriezts atpakaļ – nav stresa par budžetiem, plāni par apmeklētāju plūsmām, vēlme pārsteigt, piesaistīt, veidot lojalitāti .... utt., utjpr. – visas muļķīgās (?) lietas, ar kurām aizraujas uzņēmumi, kuriem nav garantēts valsts finansējums un par izdzīvošanu jācīnās pašu spēkiem.

„Nāciet un pieņemiet mūs tādus, kādi esam – ja nespējat mūs novērtēt, tā nav mūsu problēma, bet gan jūsu zemais intelekta līmenis” – skan šo muzeju vadības moto... Lūdzu, nepārprotiet – es nesaku, ka arī muzejiem jādarbojas tikai un vienīgi uz biznesa principiem, taču kaut mazliet iniciatīvas šajā lauciņā nenāktu par sliktu, jo tas šo muzeju apmeklējumu padarītu interesantu ne vien šauram attiecīgā muzeja tēmas interesentu lokam, bet arī citiem.

Atgriežoties pie konkrētā muzeja apmeklējuma – pie kases mani gan sagaida neliels pārsteigums un ierastās pensijas vecuma kundzītes vietā biļeti varu iegādāties pie simpātiskas meitenes vecumā nedaudz virs divdesmit, taču turpinājumā viss ir kā ierasti – četras dāmas vecumā starp 60 un 70 mierīgi savā nodabā pārrunā dienas jaunumus un ar skatu lēnām pavada retos (ļoti retos) muzeja apmeklētājus. Dodos garām dāmām un nonāku muzeja pamatekspozīcijas zālē, kurā apskatāmi auto no pagājušā gadsimta 20. – 30.gadiem. Pie dažiem no tiem uzstādītas vaska figūras, kurās var atpazīt tā laika pasaules vareno vaibstus.

Tā kā jāatzīst, ka retro automašīnas neko vairāk par vispārēju interesi manī neizraisa un vismaz sajūtu līmenī šķiet, ka nekas nav mainījies kopš laika, kad šo muzeju pēdējo reizi apmeklēju 90-to gadu vidū, tad, ātri apgājis „goda apli” un atdevis cieņu šiem vēstures lieciniekiem, cenšos atrast savu izstādes apmeklējuma „pamatmērķi” – Amerikas „muskuļauto”. Tas, izrādās, nemaz nav tik viegli, taču seko neliela konsultācija ar dāmu četrinieku, maza iemaldīšanās zālē, kur tiek apgūtas sporta dejas, un – esmu klāt.

Ienācis cenšos noformulēt savas sajūtas – nekur jau laikam nav teikts, ka par izstādi nevar saukt desmit auto kolekciju, kas izvietoti paliela dzīvokļa platības telpā. Un droši vien pats muļķis, ka biju sadomājies ieraudzīt nezin ko. Tomēr – ja reiz tieku aicināts (skatīt raksta sākumu par reklāmu) uz konkrētu pasākumu, tad es arī sagaidu, ka šis pasākums atbildīs vismaz kādām minimālām prasībām. Diemžēl šoreiz saimnieki ir uzaicinājuši ciemos, bet galdā cēluši vien rupjmaizes šķēlīti un glāzi kvasa...


Lai vai kā – ne jau vienmēr svarīgākais ir galdā liktais, bet gan paši pasākuma dalībnieki. Tā arī šoreiz – lai arī esam maz (es un vēl desmit citi) un nevaru arī teikt, ka dalībnieki ir ļoti nozīmīgas personas (vai to maz vajag?), tomēr tie visi ir lieliski puiši, ar kuriem sadzert aliņu piektdienas pēcpusdienā – kaimiņmājas strādnieks „Ford Mustang”, izsitējs „Chevrolet Camaro” no Maskačkas, pižons no Pļavniekiem „Chevrolet El Camino” un „uzkačātais” un sapostais „Chevrolet De-Luxe”, kā arī daži citi, ar kuriem bija interesanti parunāties, taču vārdus gan vairs neatceros.

Lielākā daļa no viņiem ir mani vienaudži (tuvu 40), un par lielāko daļu no viņiem biju dzirdējis vai jau iepriekš saticies. Lai arī patreiz man ir citi draugi (lasi – jaunāki auto), vairāk kā alus dzeršana ar čaļiem mani aizrauj flirts ar seksīgām skaistulēm (lasi – neatļauta, bet saprātīga ātruma limita pārsniegšana ar jaudīgām/ sportiskām automašīnām), šis vakars veco paziņu lokā liek atminēties sajūtas, kas ikdienas skrējienā jau bija apputējušas.

Pirmais izstādes auto – pelēks „Ford Mustang”. Joprojām atceros kā, skatoties filmas, es tīri fiziski sajutu šī auto jaudu. Man likās, ka būtu gatavs atdot nezin ko, lai kaut reizi mūžā varētu izbaudīt šāda auto spēku. Ar šodienas pieredzi vērtējot, neviens no šiem auto vairs nespēj piedāvāt kaut ko pat tuvu tai jaudai un dinamikai, ko vēlos no auto saņemt, taču kaut kas šī konkrētā auto formās ir tāds, kas joprojām piesaista uzmanību un rada vēlmi ar to mierīgi paripināties brīvdienu vakaros, izbaudot brīnišķo motora tembru.

Nedaudz tālāk mani sagaida „El Camino” modelis. Lai arī neesmu atbilstošākā šī auto mērķauditorija, varu ļoti labi sevi iedomāties filmas „Meksikānis” galvenā varoņa vietā, kurš braucienam pa Meksikas ceļiem izvēlas tieši šo auto, jo tādejādi tu iegūsti ceļabiedru, nevis bezpersonisku pārvietošanās līdzekli, kādus pārsvarā piedāvā auto nomas firmas jebkurā pasaules nostūrī.

Ejam tālāk un nonākam pie pārbūvēta „Chevrolet De-Luxe” – laikam jau tomēr vienīgais šīs izstādes auto, ar kuru būtu gatavs ne tikai pabraukāties, bet kura iegādei varētu arī tērēt naudu. Gan šī auto ārējais izskats (proporcijas, melni matētā virsbūve), gan salona pārveide, gan motora jauda atbilst tam, ko patreiz sagaidu no auto. Šis nu reiz ir auto, ar kuru gribētu ne tikai izbraukt atsevišķās nedēļas nogales dienās, bet arī pavadīt kopā šo nedēļas nogali.

„Chevrolet Camaro” – ar šo auto man laikam tomēr veidojas visīpašākās attiecības, jo par to esmu nevis tikai sapņojis un skatījies no malas, bet gan kopā pavadījis arī vienu lielisku vasaru. Lai arī joprojām pirmā doma, kas nāk prātā atceroties šo auto ir – „cik gan f..g daudz degvielas var patērēt viens auto” un katrs trešais brauciens tolaik beidzās ar to, ka ceļa malā stopējām kādu, kas mūs aizgādās līdz tuvākajam benzīntankam, brauciens nakts vidū pa Brīvības ielu, ļaujot piecu litru V8 motoram ierēkties pilnā skaļumā, ir viens no skaistākajiem jaunības mirkļiem, kuru labprāt vēlētos atkārtot vēl un vēl.

Pārējie izstādes eksemplāri nāk no sadaļas – visu cieņu, bet jūs jau jaunībā ne sevišķi labi izskatījāties un tagad esat palikuši tikai vecāki, bet ne labāki. Vai arī – labprāt vadītu liellaivu, taču, tā kā tiesības ir tikai auto vadīšanai, nopirku šo lielo amerikāņu vāģi. Līdz ar to tādā jaudas/spēka un ātruma apsēstā apmeklētājā kā es neko vairāk kā desmit sekunžu skatu šie auto neizpelnās un jāsecina, ka izstādes apmeklējums ar to arī ir beidzies.

Sajūtas līdzīgas kā dažreiz kopā ar reālajiem draugiem – esat nobrieduši kārtīgai izklaidei vismaz līdz rītam, taču pulksten desmitos vakarā vienam bērns nekādi mājās nespēj aizmigt, otra sievai vienai bail tumsā iet gulēt, ar dažiem pats nemaz negribi tik ilgi „tusēt”, un tā nu jādodas vien mājās. Un tieši tāpat kā šādos gadījumos, kad vienmēr vēl tiek apmeklēts pēdējais bārs cerībā, ka „ja nu tomēr...”, arī es nolemju pavilkt šo auto izklaidi garāku un apmeklēt Motormuzeja otrā stāva ekspozīciju, kur apskatāma virkne padomju gadu auto.

Šeit varu sastapt lielāko daļu no tiem braucamajiem, ko esmu gan izmēģinājis, gan paspējis palietot ilgākā laika posmā savas autovadītāja karjeras pirmajos gados. Pirmais auto – 1956.gada „Pobeda”. Konkrētā auto (mana) parametri – max. ātrums 140km/h, trīs ātrumu pārnesumkārba, nodilušas atjaunotās vasaras riepas, viens spainis (lielais) benzīna uz 100 km, gāzes pedāļa stāvoklis – „grīdā”. Joprojām brīnos, kā mans sargeņģelis spēja visu saorganizēt tā, lai arī pēc gada kopdzīves gan auto, gan es būtu vienā veselumā un bez neviena nopietna incidenta.

Lūk, arī nākamais auto – „VAZ 2101”. Pēc „Pobedas” tas bija gandrīz kā sapņu auto gan vadāmības, gan prestiža ziņā. Salona skaņas izolācijas neesamība uztrauca tikai tādus neattapīgos, kas nemācēja skaļāk pagriezt radio, bet maksimālo pasažieru skaitu piektdienas vakarā ierobežoja tikai salona fiziskie izmēri un konkrēto pasažieru dzīvsvars.

Turpat blakus var skatīt citus padomju autobūves šedevrus – „Volga”, „Moskvich”, „ZAZ”. Tomēr, skatoties uz šiem auto, es saprotu – lai kā mums patreiz arī iet, ir tik labi, ka esam izrāvušies no tās „nenormāli pelēkās, nekādas” dzīves. Visi šie auto manī izraisa dažāda līmeņa sentimentālas jūtas, taču tas arī viss – ne mazākās vēlmes sēsties pie šo auto stūres un BAUDĪT braukšanu.

Ar šo unikālo secinājumu, ka kapitālismā tika ražotas preces (vismaz dažas), pie kuru iegādes dominēja vārdi „vēlme”, „bauda”, „sajūtas”, bet padomju iekārtā „labi, ka varēju dabūt”, mans Rīgas Motormuzeja apmeklējums ir beidzies. Ejot laukā, vēlreiz uzmetu skatienu auto pieskatītājām, kuras tobrīd apspriež kādas mazmeitas skolas gaitas. Esmu atgriezies 21.gadsimtā.