Ridge Racer Unbounded, jo siena nav šķērslis

Kaut arī sērijai uz dzimšanas dienas tortes jau drīzumā gozēsies divdesmit svecītes, jāatzīst, ka nekad neesmu spēlējis nevienu Ridge Racer seriāla daļu. Arkādisks superdrifta simulators – tāds ir mans priekšstats, taču skaidri apzinos, ka Unbounded atļaujas pamatīgi atkāpties no ierastās formulas. Tādēļ, kaut arī uzreiz atklāju, ka par sērijas attīstību spriest nevaru, tomēr par Unbounded kā atsevišķu elementu, man teikt ir ko.

Puiši un meitenes, kuru CV ar neviltotu lepnumu stāv ierakstīts darbs pie pirmajām, lieliskajām FlatOut sērijas spēlēm un nu ir pārņēmuši stafetes kociņu Ridge Racer sērijas izstrādē, nav centušies spēles sacīkšu azartu ievīt kaut kādās sižeta druskās. Uzvara – tavs vienīgais mērķis. Riepu svilināšana un metāla locīšana norisināsies modernā, industriālo kompleksu un stiklotu augstceltņu pārpildītā lielpilsētā, kas ir sadalīta deviņos, mazākos reģionos, kuriem pieeju iegūsi uzvarot sacīkstēs un krājot punktus par nokļūšanu uz pjedestāla.

Tādā pašā klasiskā manierē kādā gūsi pieeju jaunām trasēm, saņemsi arī jaunus automobiļus, kuri gan to vadības un spēju ziņā viens no otra īpaši neatšķiras. Daži, varbūt, ir ātrāki un citi, iespējams, švakāku sniegumu rāda līkumos, taču ātri vien nonāksi pie secinājuma, ka ikviens spēlē sastopamais dzels rumaks ir radīts ļoti līdzīgam spēles stilam.

Dedzinot gumiju izņemot līkumus sānslīdē un traucoties pa šoseju cieši pielipis priekšā braucošajam, gūsi iespēju izmantot boost’u, taču atšķirībā no citiem sacīkšu brāļiem, paātrinājums nav vienīgais, ko tas sniedz. Boost’s maniakālajam sacīkšu braucējam ļauj ar nieka pieskārienu gabalos saspridzināt ikvienu nelaimīgo, kas gadās viņa ceļā un, pats galvenais, noteiktos punktos trasē triekties cauri betona ēkām, lai rastu jaunu, īsāku ceļu, kā pārvietoties pa sacīkšu teritoriju. Un šī iznīcība ar divsimt kilometriem stundā ir spēles labākā īpašība, taču nepamet sajūta, ka Split/Second šo ideju realizēja apjomīgāk un labāk.

Tomēr traukties caur megapoles detalizētajām ielām ātrumā, kas pat mūsu nacionālajiem BMW faniem liek nokaunēties, graciozi izslīdēt cauri līkumiem, satriekt pīšļos pretiniekus un brutāli iznesties cauri dzelzsbetona konstrukcijām ir tiešām jautri. Diemžēl problēma ir tāda, ka auto fizika pienācīgi funkcionē tikai šādos mirkļos, jo, piemēram, brīžos, kad tava dzelzs rumaka rati lēciena rezultātā paceļas no zemes, jebkādi fizikas likumi uz to darboties pārstāj. Šķiet, ka auto ir nokļuvis Dieva rokās.

Runājot par Dievu, ir jāmin visuvarenais, kas radījis un kontrolē šo sacīkšu centrāli. Kaut arī visi deviņi pilsētas rajoni lielākoties atšķiras viens no otra diemžēl, šķiet, traucoties pa to maģistrālēm trašu fragmenti atkārtosies neatkarīgi no reģiona, kurā baudu auto priekus. Šeit man gribas vilkt paralēles ar spēlē iekļautajiem trašu izstrādes rīkiem, kas ikvienam interesentam ļauj radīt savas trases kombinējot tās jau no gataviem pilsētas kvartāliem un tā vien šķiet, ka arī spēles veidotāji, BugBear, ir strādājuši ar šiem pašiem rīkiem, kas izskaidro to, kādēļ elementi turpina atkārtoties. Minētie izstrādes rīki ir gana elementāri, lai ar tiem rīkoties spētu pat sākumskola, taču to primitīvisms krietni ierobežo topošos līmeņu dizainerus.

Daudzspēlētāju frontes lielākais trūkums būtu absolūtais spēlētāju trūkums tiešsaistē, taču, protams, pieskaitīt to pie spēles mīnusiem nevarētu pat licencēts kretīns. Komentāri par šo Ridge Racer pēdējās epizodes elementu ir visai īsi, jo spēle prasmīgi pārnes kampaņas auto un trases daudzspēlētāju vidē un, kā jau tas parasti ir ar autosacīkšu monstriem, visjautrāk ir tieši kopā ar citiem, dzīviem šoferiem. Diemžēl, kā jau minēju, spēlētāju trūkuma dēļ ir jārēķinās ar divu līdz trīs dalībnieku skaitu.

Dekorācijas, sienas un citi nabaga braucēji gabalos šķīst visnotaļ glīti, kā arī kadru skaits turas pieņemamā līmenī. Trases ir visnotaļ detalizētas un naksnīgās pilsētas gaismas sniedz tādu, nedaudz futūristisku atmosfēru, turpretī skaņu celiņš piedāvā gaidīto – tehno un dubstepu.

Es negrasos Ridge Racer Unbounded pasludināt par sliktu spēli, bet arī cildināt to nav vērts. Apmierinoši – tas ir pozitīvākais vērtējums, ko tam varu veltīt. Kaut arī traukties milzīgā ātrumā pa pilsētas ielām nesoties cauri ēkām kādu laiku ir jautri, BugBear mazulis neatstāj nekādas paliekošas vērtības ne ideju, ne izpildījuma ziņā, jo pat skaļākais reklāmas sauklis par iznīcināmo vidi ir labāk izpildīts citos projektos, piemēram, Split/Second un automašīnu kaujas mežonīgā ātrumā līdz pilnībai noslīpējis ir Burnout. Verdikts, šķiet, būs tāds, ka, ja vari Ridge Racer Unbounded aizņemties no drauga vai iegādāties par ļoti minimālu samaksu, tad droši, uzspēlē, taču citādi, nē, paldies.

Vienā teikumā: Eksplodējoša arkāde, kas ar neko īpašu tomēr neizceļas.

Materiāls tapis sadarbībā ar levelup.lv