Tests: Limuzīna cienīgi ar „Ford Mondeo EcoBoost”

Lai arī jaunākās ziņas liecina, ka teju uz starta līnijas ienākšanai tirgū nostājies jau nākamais „Ford Mondeo” modelis ar krietni niknāku dizainu un virkni dažādu uzlabojumu, šoreiz – par izbraucienu ar vēl aizvien pieejamā laidiena „Mondeo” hečbeku ar „EcoBoost” dzinēju un sešpakāpju „PowerShift” ātrumkārbu, ar ko „Ford” inženieri metuši nopietnu izaicinājumu konkurentiem no Volfsburgas.

Izbrauciens vidējās klases auto parasti saistās ar gaitu kā līganā „lainerī”, kurā apbraukt tēva jostā izdangātās bedru virtenes, un, kopumā ņemot, vilties neliek arī šī testa „varonis”. Mākslinieciski un vizuāli piekasīgāki braucēji, iespējams, nopūstos, ka šāds dizains jau vairākus gadus kļuvis ļoti ierasts, taču lielāka gadu nasta ne vienmēr nozīmē, ka kvalitāte gājusi uz slikto pusi. (Ja kāds šaubās, lai painteresējas par dažiem elitāriem dzērieniem...)

Klusi, eleganti un „ar spārniem”

Kā jau sagaidāms, komforts ir klasei atbilstošs – ar pāris vieglām manipulācijām izdodas atrast ērtāko sēdekļa regulējumu, un atliek vien spiest uz iedarbināšanas pogas un ļaut „runāt” divlitrīgajam „EcoBoost” motoram. Ne mazāko iebilžu nav par ātrumkārbas un dzinēja darbības sinhronitāti – kustība tiek uzsākta vienmērīgi, bez jelkādas raustīšanās, un automātiskā pārnesumu pārslēgšanās komfortam netraucē ne mazākajā mērā.

Saprotama ir vēlme pārbaudīt, cik skaļš vai kluss šis „kuģis” ir uz nelīdzeniem ceļiem, un, dažādos ātrumos provokatīvi braucot pa bruģētajām ielām, jāatzīst, ka inženieri ir labi piedomājuši gan pie piekares, gan salona apdares, gan trokšņu izolācijas – ausīs negriežas apdares detaļu grabēšana, un arī citi trokšņi labsajūtu nemaitā.

„EcoBoost” dzinējs sevi attaisno pilnībā, un „fordiņš” krustojumus pārbrauc ar rotaļīgu vieglumu, bet līkločus ap bedrēm un kanalizācijas lūku vākiem met cienīgi un eleganti. Drīzumā esot gaidāms pat „Mondeo” ar viena litra „EcoBoost” dzinēju, un tiešām gribētos redzēt, kā uz attiecīgām manipulācijām reaģētu divreiz mazāks motors.

Pirms testa tiku draudzīgi brīdināts, ka ar šo auto grūti braukt nesportiski, un tā izrādās taisnība – 120 kilometri stundā uz šosejas tiek sasniegti pavisam nemanot, ar vieglu gāzes pedāļa piespiedienu. „Kickdown” režīmā „Mondeo” vispār gluži vai atmodina sevī īstu lielceļa sprinteri... Hallo, „Ford” inženieri, vai šim auto varētu aprīkojumā ieprojektēt arī spārnus? Bet, runājot nopietni, sportiskais braukšanas stils atsaucas arī uz degvielas patēriņu, kas testa brauciena laikā no desmitnieka „ar astīti” gan tiek nodzīts mazliet zem desmit litru robežas, tomēr arī tas ir krietni vairāk nekā paredzēts priekšrakstos...

Grants vai ledus?

Pēc nelielas izplosīšanās pa šoseju (laikā, kad satiksmes drošības sargi it kā strādāja „pastiprinātā režīmā”, ap pussimta kilometru rādiusā ap Rīgu dažādos virzienos nebija manāms neviens! Visi tupēja krūmos?) un pārliecināšanās par šī „kuģa” stabilitāti, saprotams, rodas interese par šī auto spējām uz grants seguma.

Arī te „mondiņš” sevi parāda no labākās puses, un ar pilnu atbildības sajūtu var apgalvot – no putekļiem neizbēgt, bet, ja pārmērīgi nespiedīsi uz gāzes pedāļa, neviens no līkumiem „neaizsūtīs krūmos”. Turklāt, nēsājoties pa akmeņiem nokaisīto virsmu, dators brīžiem reaģē, ieslēdzot brīdinājuma signālu par atrašanos uz slidena ceļa...

Iemēģinot pasažieru „apartamentus” aizmugurē, viennozīmīgi top skaidrs, ka brauciens, sēžot šajā dīvānveidīgajā sēdeklī, vidēja garuma pasažierim nesagādātu diskomforta brīžus. Un, tā kā bagāžnieka ietilpība pat hečbekam sasniedz pieklājīgus 540 litrus (tā sakot, universālā var vest teju vai ziloni), jāpieļauj, te varētu doties itin patīkamā ceļojumā uz ne vienu vien dienu. Prezidenta cienīgs komforts. Kādas summas, izmantojot tieši šīs markas auto, varētu ieekonomēt valsts augstāko namu autobāzes, atliek vien parēķināt.

Spidometrs šķiet kaut kur lejā...

Viena uzreiz pamanāma nianse, kas fantastiski disharmonē ar auto gabarītiem, ir mērinstrumentu izvietojums attiecībā pret vadītāja sēdpozīciju – gan spidometra un tahometra ciparnīcas, gan viss panelis kopumā šķiet atrodamies „kaut kur tur, apakšā, starp kurpēm” (salīdzinot ar konkurentiem – zemāk par zemu), un te nelīdz pat sēdekļa nolaišana līdz zemākajai pozīcijai.

Citādi interjers ir neuzkrītoši inteliģents un pietiekami harmonisks, sudrabotie apdares elementi patīkami kontrastē ar tumšo paneļa un salona apdares toni (kamdēļ sūdzēties, ka saulē tie žilbina! Uzliekam saulesbrilles un priecājamies par saulainu laiku!), bet vidus konsole, lai arī bez īpašiem akcentiem, nostrādāta neuzbāzīgi ierastajā, taču acij tīkamajā „Ford” stilā.

Šim „Mondeo” ir vēl kāda citiem auto nebūt ne plaši izplatīta iezīme – atpakaļskata spogulis vadītāja pusē ir manāmi mazāks nekā pasažieru pusē. Lai arī varētu šķist, ka „izmēram nav nozīmes”, šajā kontekstā tomēr ir savādāk – braucot ne reizi sevi pieķeru pie domas, ka šis aksesuārs prasītos mazliet lielāks.

Visā testa brauciena laikā vienu „podu” izstrādāja arī parkošanās sensori – apgriežoties uz lauku ceļa, ierīce pēkšņi sāka pīkstēt tā, it kā auto bamperis atrastos milimetru no koka, kas patiesībā atradās krietnu pāris metru attālumā...

Secinājums: Plaša pielietojuma auto, ko izmantot gan ģimenes ceļojumos, gan iepirkšanās braucienos, gan augsti stāvošu personu vizināšanai. Ja vien daža pašpasludinātā politiskā svētule nolaistos no iedomības augstumiem un necenstos sevi iztēloties teju Dieva vietā, Ls 80 000 par jaunu limuzīnu nebūtu jātērē.

Dzinēju palete: 1,6 un 2,0 litru benzīna dzinēji; 1,6; 2,0 un 2,2 litru dīzeļdzinēji

Cena: sākot no Ls 16 075

+ Ietilpība

+ Komforts

- Atpakaļskata spogulis vadītāja pusē

- Degvielas patēriņš

Testētais auto – „Ford Mondeo EcoBoost 2.0 Trend” (mazlietots, ar papildaprīkojumu)

Cena – Ls 16 730

Auto tests veikts sadarbībā ar „Inchcape Motors Latvia”.