Dinamisks un muskuļains – „Opel Astra GTC”

Vienas nedēļas nogales autotests sportiskas un dinamiskas „Opel Astra GTC” sabiedrībā nav tas sliktākais pavasara pārsteigums. Lai arī starp tiem, kuri par „Opel” smejas un tiem, kuri tos vērtē visai atzinīgi, sevi varu nekautrējoties ierindot pie otrajiem, jau kopš iekāpšanas noskaņojos uz maksimāli kritiska viļņa. Kāda tad īsti esi, trīsdurvju sporta „Astra GTC”?

Auto, kas iznācis no trenažieru zāles

Pirmo paliekošo iespaidu atstāj auto dizains. Kārdinošas plūdlīnijas, kas no apziņas aizskalo priekšstatu par „parastu, ierasti konservatīvu „Astru””. Nē, šoreiz tas ir „opelītis”, kas pabijis sporta zālē un mazliet „uzpumpējis muskuļus”. No tāluma nebūtu pat grūti vizuāli sajaukt ar kādu Uzlecošās saules zemes auto – „spridzekli”. Īsts „kosmiskais” braucamais, turklāt sportisko oreolu ievērojami pastiprina 20 collu riteņi.

Pamatīga, masīva, platināta virsbūves aizmugures daļa ar pievilcīgas formas lukturiem, izaicinošs, mazliet agresīvs un vienlaikus respektabls skats no priekšpuses, ko eleganti vainago hromētā reste (lukturi tā vien atgādina pirms vairāk nekā desmit gadiem „Bavārijas motorvāģu” vajadzībām radītos). Spoguļi, kuru forma atsauc atmiņā vienu no „vecākajām māsām” „vektrām”...

Izteiksmīgi, reljefi, acij tīkami izcēlumi sānos, no kuriem viens, gluži kā izaudzis no sānu durvju roktura un pārslīdējis sānu aizmugures daļai, nemanāmi nozūd bagāžnieka durvīs. Savukārt otrs sākas sāndurvju vidū un nemanot „izgaist” kaut kur pie aizmugurējā riteņa arkas. Īsi sakot – iespaidīgi... Konstruktori parūpējušies arī par nelielu „odziņu” – bagāžnieks atverams, uzspiežot uz „Opel” aizmugurējās emblēmas apakšējās daļas.

Salons gan vairāk atgriež atpakaļ ierastajā konservatīvisma lauciņā. Pat stūres forma tik sportiskam auto šķiet nedaudz par klasisku, un prasīt prasās pēc kāda drosmīga, radoša piesitiena. Salona apdare, instrumentu dizains un izvietojums – viss atbilstoši jaunāko laiku autobūvniecības tradīcijām. Vāciski atturīgi un bez lieka kiča.

Uz provokācijām neatbild

Zem pārsega dūc 1,6 litru motors, bet transmisiju nodrošina manuālā sešpakāpju ātrumkārba. „Dūc” kontekstā ar šo dzinēju varbūt pat ir par skaļu teikts, jo motora dūdošana tukšgaitā ausij kļūst sadzirdama vien pēc uzmanīgākas ieklausīšanās. Ja acu priekšā nebūtu tahometra, varētu padomāt, ka auto nemaz nav iedarbināts...

Uz ceļa pirmais iespaids ir ļoti pozitīvs – auto uzņem ātrumu vienmērīgi, līgani, litrāžai atbilstoši un ir izcili paklausīgs, strauji pārkārtojoties starp joslām. Savukārt, gliemeža ātrumā kustoties pa pēcpusdienas sastrēgumiem, secinu – lai nu kā, bet šis auto piesaista apkārtējo uzmanību. Atpakaļskata spogulī ne reizi vien redzams, kā nākamajā auto braucošie velta „Astrai” pētošus skatienus un kaut ko jautri apspriež, un spilgto „spridzeklīti” ar skatienu pavada arī gājēji. Uz šosejas galvu grozīšana no citos auto braucošo puses tik izteikta kā nekad. Nu, jā, saprotams, uzmanību izpelnās arī spilgti dzeltenā krāsa, turklāt Latvijā vēl neviens savā īpašumā šādu smukulīti nav iegādājies...

Vagojot gluži kā cūku rakumiem izdangātās Latvijas „tēva jostas”, „Astra GTC” atkal parāda sevi no labās puses, vidējiem grubuļiem un minibedrēm „pārlidojot” ar mērenu vieglumu (te zināmi nopelni ir platajām riepām), taču vienlaikus liekot sajust, ka zem riteņiem nav gluda stikla virsma... Sastopoties ar lielākām dangām, gaita gan kļūst manāmi cietāka, bet, braucot pa bedrainām ielām pilsētā ar attiecīgi mazāku kustības ātrumu, visi nelīdzenumi kļūst vēl jūtamāki, taču te mazliet atgūt komfortu palīdz amortizatoru režīmu iestatīšanas iespējas.

Toties līkumos „Astra GTC” „ierakstās” precīzi (pateicoties „HiPerStrut” daudzsviru piekarei), „neatsaucoties” uz provokācijām ar agresīviem stūres pagriezieniem un ļaujot justies pietiekami droši. Pirmajā vakarā vēlmi pēc straujākiem manevriem mazliet atvēsina uzraksts monitorā, ka uz ceļiem varot parādīties apledojums (dīvaini, ka tādu vēstījumu dators „izmeta” arī saulainā pēcpusdienā, kas aiz loga bija vismaz plus četri...), taču eksperimenti turpinās nākamajā rītā, un – rezultāts tieši tāds pats...

Sportiski un „benzīntankiem draudzīgi”

Pirmā lieta, kas salonā izraisa zināmu diskomfortu, ir apkārtnes pārredzamība – samērā mazais salona spogulītis kombinācijā ar nelielo aizmugurējo logu rada sajūtu, ka atrodies drošā braucamajā ar dažiem maziem lodziņiem, pa kuriem kādā brīdī kaut ko var nepamanīt. Šo sajūtu pastiprina arī t.s. „tumšās zonas”, ko rada visas četras jumta statnes un kā dēļ pagrieziena manevru laikā vai braucot atpakaļgaitā jāapbruņojas ar papildu piesardzību. Tas gan, šķiet, jāuztver kā nodeva simpātiskajam dizainam, jo ir vairāk kā skaidrs – ja ne minētās neērtības, „Astra GTC” vizuāli nebūtu tāda „odziņa”, kā tagad.

Ja pretenzijas pret drošības jostu izvietojumu (trīsdurvju versijām plato vērtņu dēļ tās ierasti atrodas „kaut kur tālu aizmugurē”) varētu mierīgi norakstīt uz modeļa konstrukcijas īpatnībām, tad ir kāds cits elements, kas ne tajā patīkamākajā kontekstā atsauc atmiņā pirms vairāk nekā desmit gadiem ražoto C modeļa „Corsa”, proti – priekšējie sēdekļi, kuru atzveltnes joprojām „rotā” it kā ortopēdiskas funkcijas pildošs izcēlums, kas braukšanas laikā gan mugurai nav sevišķi patīkams. Saprotams, kompaktklases automašīna nevar pretendēt uz tās pašas „Omegas” piedāvāto „dīvāna komfortu”, taču testēšanas laikā sev ideāli piemērotu sēdekļa regulējumu tā arī neatradu. Iespējams, ka racionāls risinājums būtu panākt, lai brauciena laikā apkārtni var vērot no aizmugures sēdekļa....

Ar zināmu izbrīnu konstatēju, ka „Astra GTC” ir benzīntanku īpašniekiem draudzīgs auto – pilsētas režīmā datorā redzamais degvielas patēriņš stabili turējās ap 11 litriem uz 100 km, tiesa, uz agresīvām manipulācijām ar gāzes pedāli neatbildot ar strauju šī rādītāja skrējienu augšup. Taču arī mierīgā „šosejas režīmā” patēriņa skaitlis nenokritās zemāk par 8,5 litriem. Tādējādi, ja „Astra GTC” iecerēts kā ikdienas auto, ar ko paredzēts pieveikt lielus attālumus, kā racionāla alternatīva apsverams modelis ar 1,7 vai divlitru dīzeļdzinēju. Tiesa, braukšanai pa galēji izdangātiem lauku ceļiem šāds „opelītis” zemā klīrensa dēļ varētu nebūt tas piemērotākais...

Secinājums – „Opel Astra GTC” ir lieliski piemērots auto tiem, kuriem patīk sportiska un dinamiska braukšana, viegla vadāmība un kas auto vadīšanu uztver vairāk kā izklaidi, nevis ikdienišķu nepieciešamību, turklāt gatavi nedomāt par benzīna ekonomiju. Dizains nepārprotami liecina, ka tā mērķauditorija ir gados jauni autobraucēji.

Dzinēju palete: 1,4 un 1,6 litru benzīna dzinēji; 1,7 un 2,0 dīzeļi.
Cena: sākot no 17 378 EUR

+ Dizains
+ Vadāmība
+ Dinamika

– Priekšējie sēdekļi
– Pārskatāmība
– Degvielas patēriņš

Testētā auto aprīkojums:

Durvju dead lock
Elektriski nolokāmi sānu spoguļi
Flex-Ride - regulējama balstiekārta
Lietus sendors + Lukturu mazgāšana
Elektriski vadāma stāvbremze
Sēdekļu apsilde
Paka (hands free ar bluetooth +  navigācija + adaptīvais Bi-xenon)
20" lietie diski ar riepām
Ergonomiskie sporta sēdekļi
Priekšējie un aizmugurējie parkinga sensori
LED aizmugurējie lukturi
Signalizācija ar salona aizsardzību
Dzeltena krāsa

Cena – 31 448 EUR

Auto tests veikts sadarbībā ar SIA „Hansa Auto”.