9 pazīmes, kas liecina par saslimšanu ar akromegāliju

Akromegālija ir reta un grūti diagnosticējama slimība, kurai raksturīga pastiprināta augšanas hormona veidošanās, izraisot neproporcionālu skeleta, iekšējo orgānu un audu augšanu, kā arī vielmaiņas traucējumus un cukura diabētu. Atšķirībā no vairuma reto slimību, akromegālijas savlaicīgas atpazīšanas un ārstēšanas rezultātā slimību var apturēt, uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti un pagarinot slimnieku dzīves ilgumu. Endokrinologs Ingvars Rasa ir izveidojis 9 jautājumus, uz kuriem atbildot, iespējams savlaicīgāk atklāt slimību un uzsākt tās ārstēšanu.

Akromegālija būtiski ietekmē pacientu dzīves kvalitāti – 70% pacientu attīstās miega apnojas sindroms un krākšana; pēc 55 gadu vecuma ir lielāks resnās zarnas audzēja risks, salīdzinot ar pacientiem bez akromegālijas; 80% neārstētu akromegālijas pacientu mirst no sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, nesasniedzot pat 60 gadu vecumu; tāpat arī akromegālijas pacientu paredzamais dzīves ilgums ir par 10 līdz 15 gadiem mazāks. „Tā kā akromegālija ir grūti diagnosticējama slimība, ikvienam ir vērtīgi padomāt par sevi un saviem tuviniekiem, atbildot uz šiem deviņiem jautājumiem. Ja vismaz pieci no šiem pazīmēm atbilst jūsu stāvoklim, nepieciešams vērsties pie ģimenes ārsta vai endokrinologa,” skaidro endokrinologs Ingvars Rasa.

Palielināts deguns, lūpas un mēle. Šīs izmaiņas bieži nepamanām, jo tās attīstās lēni, pie izskata pārmaiņām pierodam gan mēs paši, gan apkārtējie. Vieglāk šādas izmaiņas pamanāmas, aplūkojot vecas fotogrāfijas un salīdzinot tās ar savu šī brīža izskatu. Mēles palielināšanās nosaka to, ka akromegālijas pacienti runā neskaidrā balsī, jo mēle aizpilda visu mutes dobumu.

Rupji sejas vaibsti. Par akromegāliju var liecināt ļoti izteiktas rievas sejā, kuru dēļ cilvēks izskatās vecāks, nekā viņš ir.

Palielināts un izvirzīts apakšžoklis. Uz to norāda neprecīzs, nepareizs zobu sakodiens.

Pirkstu, plaukstu un pēdu izmēra palielināšanās un paplašināšanās. Šīs pazīmes var ievērot, ja bieži nākas pirkt lielāka izmēra apavus, turklāt izmērs kļuvis par mazu nevis garumā, bet gan platumā. Tāpat arī ādas cimdi, kas kļūst par šauru, gredzens, kas sāk spiest, var būt viens no akromegālijas simptomiem.

Ādas sabiezēšanās. Akromegālijas pacientiem āda ir izteikti biezāka. Piemērs šādai situācijai var būt sūdzības asins analīžu nodošanas laikā – nododot asinis no pirksta, asins paraugu grūti iegūt pārlieku biezās ādas dēļ.

Rupjš balss tembrs. Akromegālijas pacientiem balss tembrs ir dobjāks un vīrišķīgāks, jo mainās zobu sakodiens un mēle kļūst lielāka. To var ‘’pamanīt’’, jo, runājot pa telefonu, ir grūti noteikt, vai zvana sieviete vai vīrietis.

Krākšana. Viens no akromegālijas apkārtējiem pamanāmākajām un saklausāmākajām pazīmēm ir skaļa un intensīva krākšana, kā arī miega apnoja. Īpaša uzmanība jāpievērš, ja krākšanas laikā ir novērojamas pauzes elpošanā, parādās smakšanas sajūta un ir jācīnās pēc elpas. Lielajiem un skaļajiem krācējiem jāpārdomā par akromegālijas iespējamību!

Plaukstu svīšana. Akromegālijas pacientiem pastāvīgi svīst plaukstas, jo tauku dziedzeri un sviedru dziedzeri kļūst lielāki. Raksturīgi tas, ka plaukstas svīst nepārtraukti, neatkarīgi no tā, vai ir uztraukums, silts vai auksts laiks.

Galvassāpes. Šī pazīme novērojama jau tālāk slimības progresēšanas gadījumos un ne vienmēr nozīmē saslimšanu ar akromegāliju, tomēr īpaša uzmanība tam jāpievērš, ja galvassāpes tiek novērotas līdztekus citām šeit minētajām pazīmēm.

Veiciet secinājumus!

Ja pamanāt sev piecas vai vairākas no šīm pazīmēm, tad noteikti nepieciešams doties pie ģimenes ārsta, kurš nosūtīs uz IGF–1 asins analīzi. „Nozīmīgi saprast, ka akromegālija ir ārstējama slimība. Regulāri lietojot zāles, veicot regulāru izmeklēšanu, dzīves kvalitāte uzlabojas – plaukstas nesvīst, locītavas nesāp, āda kļūst mīkstāka, galvas sāpes izzūd. Turklāt arī dzīves ilgums tiem pacientiem, kuri ārstējas, ir tāds pats kā cilvēkiem bez akromegālijas. Viņi ir pasargāti arī no vēža attīstības riska, kas neārstējoties var būt pat līdz pat 30 reizēm lielāks,” stāsta endokrinologs Ingvars Rasa.