Olga

Foto: LETA. Auditorfirmas „BDO” valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš.

Martā sākumā tika reģistrēta biedrība “Stratēģiskās pētniecības un vadības centrs”, ko sākotnēji daudzi ironiski uztvēra par kārtējo „Daugavas racēju” brigādi. Kā izrādījās vēlāk – mērķi ir daudz nopietnāki. Šomēnes medijos parādījās informācija, ka biedrība „atvēzējusies” biznesa megaprojektu īstenošanai, bet tās līderis un auditorfirmas „BDO” valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš gatavs kļūt par Valsts prezidentu. Intervijā ar KRUSTTEVS.COM viņš piebilst – augsto krēslu būtu gatavs ieņemt tikai nepieciešamības gadījumā. Tomēr – kas gan bija galvenā motivācija šādas biedrības dibināšanai un – zināmā mērā – revolūcijas gatavošanai?

 

Zinātnes elite pret „muķītājiem”

 

Motivācija neveidojas vienā gadā vai brīdī, bet gadiem ilgi. Procesi valstī nenotiek tā, kā būtu vēlams, pēdējā laikā tie pat vairāk notiek negatīvā gultnē. Šādā gadījumā sabiedriskajai domai jāveidojas mazliet savādāk nekā to uzspiež varas struktūras. Tieši uzspiež, nešaubīgi – vai ietekmes no ārpuses dēļ vai arī tas tiek inspirēts iekšēji. Ir nepareizi, ka sabiedriskās domas veidošanās notiek ar spēka principu palīdzību, neobjektīvi.

 

Visiem redzams, kādi ekonomiskie procesi notiek tautsaimniecībā. Neesmu politikā, bet ekonomiski un sabiedriski aktīvi cilvēki visu redz, viņus nevar apmānīt. Maza politiskā struktūra, kādi 1000 cilvēku, ietekmē divus miljonus iedzīvotāju! Tā nevar darīt, un kādam jāpauž viedoklis, kas, manuprāt, ir krietni objektīvāks un spēcīgāks, kas stāv pāri nevajadzīgiem politiskiem strāvojumiem, sīkpartijām... Tiklīdz jaunā partijā ir 200 biedru, sevi uzskata par lielu politisko spēku – tas ir pilnīgi nepareizi! Sekojot līdzi šiem procesiem, ar laiku, protams, veidojas viedoklis ar neizpratni, un kādreiz tam jānāk virspusē.

 

80-to beigās, Latvijai veidojoties par neatkarīgu valsti, tika iesaistīti spēcīgi akadēmiķi, kultūras darbinieki, inteliģence. Šobrīd politikā inteliģences praktiski nav, un tas ir otrs iemesls, kādēļ uzrunāju vairākus sev labi pazīstamus cilvēkus. Liels bija pārsteigums, bet visi piekrita darboties, mani kolēģi, mani draugi, spēcīgi akadēmiski cilvēki.

 

Nevienam nav noslēpums, ko Latvijā un pasaulē nozīmē Ivara Kalviņa vārds. Viņa patenti ik gadu pasaulē rada vērtību 2,5 miljardu eiro apmērā! Spēcīgākais zinātnieks Latvijā, tas ir neapšaubāmi. Kas Raimonds Pauls ir mūzikā, I.Kalviņš ir zinātnē. Tāpat mūsu biedrībā zinātnieku eliti pārstāv Zinātņu Akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, RTU rektors Leonīds Ribickis, LU prorektors Indriķis Muižnieks, un viena no spēcīgākajām ekonomistēm Latvijā ir kādreizējā Banku augstskolas rektore Tatjana Volkova... Arī pats esmu LU profesors, strādāju uzņēmējdarbībā. Paplašinājām akadēmisko loku dažādos virzienos – Latvija kādreiz bija jūras valsts, iesaistījām Jūras akadēmijas rektoru Jāni Bērziņu, un nešaubīgi teikšu, ka tie visi ir cilvēki, kuri Latvijā veido akadēmisko virsotni.

 

Viņi piekrita manām idejām, un būtiskākās pamatdomas ir trīs. Pirmā – izstrādāt ilgtspējīgu Latvijas nacionālās ekonomikas attīstības programmu, jo 20 gados nekas tamlīdzīgs nav izdarīts. Ja kāds saka, ka ir Nacionālās attīstības plāns (NAP), nav, mīļie cilvēki, tas ir pilnīgi garām, tas ir cits līmenis, kam ir jābūt – jābūt ekonomiskās attīstības programmai astoņiem gadiem, un to nevar izdarīt tā, kā viens otrs ierēdnis; izveidojuši starpresoru komisiju, kas izstrādā NAP praktiski viena mēneša laikā... Cilvēki ar akadēmiskām, metodoloģiskām zināšanām var tikai pavīpsnāt, kā tas tiek darīts.

 

Otrs uzdevums – paust sabiedrībai viedokli, veidot viedokli par sociāliem, ekonomiskiem un citiem procesiem, kas valstī notiek, dot savu traktējumu, veidot diskusijas ar atbildīgajām valsts pārvaldes struktūrām.

 

Trešais – jāstrādā pie biznesa projektiem, kas varētu Latvijas ekonomiku četru piecu gadu laikā būtiski paaugstināt, jo patreiz tas netiek darīts, tāpat kā aizvadītos 20 gadus. Ir sakrājies dziļš jautājumu loks, un kādam pie tā jāstrādā. Bez uzņēmēju atbalsta tas arī nav iespējams, jo uzņēmējiem ir savs redzējums, es zinu viņu viedokli, pats vairāk nekā 20 gadus esmu biznesā.

 

Tādēļ mūsu biedrībā ir trīs, uzskatu, paši spēcīgākie Latvijas uzņēmēji no ražošanas sfēras – Kirovs Lipmans, gudrs, spēcīgs, ekonomiski sagatavots, esam pazīstami aptuveni 20 gadus, neslēpšu, ka mums ir draudzīgas attiecības, vairāk nekā 15 gadus kopā darbojamies Latvijas Hokeja federācijā. Tāpat esam draudzīgās attiecībās ar Sergeju Zaharjinu, „Liepājas Metalurga” lielāko akcionāru, trešais – Guntis Rāvis, Latvijas lielākās būvkompānijas „Skonto Būve” vadītājs.

 

Mūsu biedrībā ir arī Raimonds Rubļevskis, bijušais NATO pārstāvis, jo te jānosedz viss spektrs; pagājušā gada rudenī uzrakstīju memorandu par visām tautsaimniecības nozarēm, tad skatījos politisko partiju programmas, un mani pārsteidza, kāda tajās ir ideoloģiskā un domas nabadzība, kāda attieksme pret iedzīvotājiem! Neviena nopietna programma pirms 11.Saeimas vēlēšanām netika piedāvāta! Neviena nopietna! Paskatieties kaut vai tās 4000 zīmju programmas!

 

Neslēpšu, ka mani tas totāli pārsteidza, kā pēc tam tika veidotas šīs koalīcijas, faktiski tā bija ņirgāšanās par tautu. Man ir gluži vienalga, par ko katrs vēlētājs balso, jautājums ir par attieksmi pret tautu, un tā ir ņirdzīga! Tas taču ir jāredz. Vai ir normāli, ka pusotru mēnesi ik dienu katrs kaut ko „muķī”, kombinē un liek un tad priecājas, ka viens ir „apnesis” [Valdi] Zatleru, [Solvita] Āboltiņa izspēlējusi spēcīgāku kārti. Lai tā būtu, bet tad dariet to savādāk! Jābūt spēcīgiem cilvēkiem, kas nenolaižas līdz šādām kombinācijām, bet kam ir spēcīgs atbalstītāju loks, kas veido savu programmu, stabili strādā ilgtermiņā un paši par sevi ir spēcīgāki. Nav šeit spēcīgu politiķu, nav...

 

Vai Saeimā ir spēcīgākie Latvijas cilvēki? Kam tas ir noslēpums – desmit cilvēki veido, pārējie piesēž! Tās nejēdzības pielika man punktu, pagājušajā novembrī sāku domāt, radās dažas diskusijas, ka tā vairs nevar būt, kādam jāstāv augstāk par politiskām partijām. Žurnālisti bieži to traktē kā politiskās ķildas, bet tās nav ķildas, tā ir ideoloģija, tā ir vāju personību klātesamība šajos procesos. Tieši tādēļ kā savu uzdevumu saskatīju Latvijas izlases izveidošanu.

 

Varas modelim jāmainās!

 

- Ja skatāmies uz minētajiem trim biedrības pamatpostulātiem, vai tie ir sasniedzami pie parlamentārās iekārtas?

 

Nē, nav... Man kā nepolitiķim esošā situācija nav pieņemama. Jebkurā tautsaimniecības nozarē šāda situācija nozīmētu pilnīgu krahu un bezdibeni tuvāko gadu laikā. Sauksim politiku pēdiņās par „nozari”, un pie šīs situācijas, šādas valsts pārvaldes nav iespējams Latviju izcelt, pasargāt no grimšanas purvā. Jābūt spēcīgai, stingrai gribai, spēcīgai personībai, apņēmībai, ka jāstrādā tautas labā un jārealizē konkrētie uzdevumi.

 

Šobrīd politiķi uzskata, ka viņi ir sabiedrības elite. Tā tas nav! Absolūti tā tas nav! Sabiedrības elite ir inteliģence, spēcīgākie uzņēmēji – tā ir elite! Negribu nolikt visus politiķus, ir daži, ko varētu pielīdzināt elitei.

 

Bet, veidojot stingru varas vertikāli, ir jābūt atbildībai! Atbildībai no A līdz Z. Vadības zinībās to sauc par organizatorisko struktūru. Tas nozīmē lineāro atkarību – ka katrs zemākais vadības līmenis ir pakļauts vienam konkrētam augstākam. Tas nodrošina šo varas vertikāli. Sākot no prezidenta līdz valsts un pašvaldību pārvaldes struktūrai – izpildītājam jābūt stingrai, skaidrai atbildībai par veicamajiem uzdevumiem, pienākumiem. Visam jābūt koncentrētam pašā augšā – tas ir Valsts prezidents, kuram ir stingra vīzija, kurš redz, kādi mērķi jāsasniedz, cik ilgā laikā un kā to izdarīt; kas veido savu Ministru Kabinetu, par to nesot pilnu atbildību, ieliekot katrā ministrijā sev labi zināmu un atbildību prasošu personu, kas savukārt to visu realizē tālāk. Tā ir šī varas vertikāle.

 

- Vai, jūsuprāt, iepriekš Latvijā, realizējot šādu vertikāli, būtu izdevies izvairīties no kādām lielām krīzēm? Piemēram, „Bankas Baltija” krīze, par ko daudzi uzskata, ka Latvijas Bankas vadītājam bija jāredz un ka viņš redzēja, kas tur notiek...

 

...es domāju, ka viņš nebija kompetents tajā laikā, vienkārši nebija kompetents....

 

- Jautājums ir par to, vai šādas pakļautības sistēmas ieviešana iepriekš varbūt būtu novērsusi kādu no šāda veida krahiem, kā „Banka Baltija”, „Latvijas Krājbanka”?

 

Es varu atgriezties mazliet tālāk vēsturē, ka līdzīgas sistēmas izveide, lai arī ne gluži demokrātiskā ceļā – Ulmaņa laikā, nesa rezultātus. Viennozīmīgi. Atgriežoties pie mūsdienām, varu teikt ar pilnu atbildību, jo mums bija jāpāriet no vienas sociālekonomiskās formācijas uz pilnīgi citu – tas prasīja psiholoģisku pāreju no sociālisma uz kapitālismu. Tas notika ļoti strauji; ja kāds minēja pārejas periodu piecus septiņus gadus, nekā tamlīdzīga, tas notika pusotra gada laikā. Tas prasīja citas zināšanas, kompetences, kā objektīvu apstākļu dēļ nepietika.

 

Tolaik sabiedrība un tauta bija krietni monolītāka, nebija nepieciešamības pēc šādas rīcības, jo Tautas fronte akumulēja visu tautu, kuras priekšgalā tomēr bija inteliģence. Viss sākās ar Rakstnieku savienības kongresu, kas ir kultūras elite, uzņēmās atbildību, lielu risku, veda visu šo procesu uz priekšu.

 

Bet, tikko sākās privatizācijas process, sākās arī interešu veidošanās. Te, protams, parādījās privātīpašums, biznesa vides attīstība, bija spēcīgi un mazāk spēcīgi, izveicīgi un mazāk izveicīgi, zinošāki un mazāk zinoši, jaunāki un vecāki – tas noveda pie tā, ka monolītā tautas vienotība dalījās interesēs gan pēc demogrāfiskām, gan nacionālām pazīmēm. Tas visu pārveidoja tik tālu, kur esam nonākuši šodien. Interešu dalījums mūs novedis tik tālu, ka sabiedrība sāk dalīties jau pēc etniskām attiecībām, kas vispār nekad nebija noticis!

 

Jā, bija migranti, nav noslēpums, arī trolejbusā cik man pašam nav gadījies, kad jautāja – ko runā „na svojom sobačim” (savā suņa valodā – red.), runā normālā valodā! Bet tas bija tādā salīdzinoši zemā līmenī, šobrīd šis jautājums jau bija pacēlies līdz pat referendumam. My, God (ak, Dievs! – red.), kur tas redzēts, ka mūsu valsts pārvaldes struktūras un politiķi inspirē un aktualizē šādu jautājumu? Tas tikai parāda, cik ļoti sadalījušās intereses, mūsu spēja būt vienotiem. Tādēļ nepieciešams pieņemt savādākus strukturālus lēmumus, un tāds ir tikai viens – stingrā varas vertikāle, citas nav.

 

Var runāt par [Aināra] Šlesera reformām vai [Valda] Zatlera reformām, to nebūs, 100 procentu nebūs! Abi šie cilvēki neredz pat to, ka jābūt radikālām izmaiņām, bet radikālas izmaiņas iespējamas tikai ar augstākā likuma izmaiņām. Tas ir – ar prezidentālas valsts izveidi.

 

- Bet šādas izmaiņas nebūs iespējams īstenot bez iešanas politikā...

 

Nē, ir arī citi mehānismi, kā to var realizēt. Par citiem mehānismiem varbūt ne šoreiz.... Bet es zinu, kā tas jādara. Politiķi tam šodien nav gatavi, jo neviens nav ieinteresēts pāriet uz to, ka viņiem saimnieciskās intereses tiek atņemtas. Bet tā tam ir jābūt! Politiķiem ir jāveido šī bāze, kas saucas likumdošana, un jācenšas to realizēt, sasniedzot konkrētus ekonomiskos, sociālos un citus mērķus. Tas ir uzdevums, un šeit jābūt stingrai virzībai pa atbildības līniju, tikai tad varam iet uz priekšu. Šodien neviens politiķis neļaus to darīt, neviens Saeimā nebalsos, lai Satversmē mainītu atsevišķus pantus. Ar [bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru] Endziņu par šo jautājumu esam runājuši un zinām, kuri Satversmes panti jāmaina, lai varētu sākt strukturālās politiskās reformas. Un maināmo pantu nemaz nav tik daudz.

 

Zinu, ka uzdod jautājumus – ko tad darīsiet, kad visa tauta piedalīsies vēlēšanās? Mīļie cilvēki, pasaules demokrātijas parāda, ka tikai tas ir veids, kā ievēlēt prezidentu! Jautā – kas būtu noticis, ja pirms 13 gadiem Raimonds Pauls būtu kļuvis par Latvijas Valsts prezidentu? Domāju, ka nekas – Raimonds Pauls būtu strādājis tikpat veiksmīgi, kā viens otrs. Nedomāju, ka Valdis Zatlers ir spēcīgāks politiķis un vadītājs, kā Raimonds Pauls. Varbūt viņš bija pārāk populārs un arī šobrīd ir populārākais cilvēks Latvijā, kuram ir savas spējas un intereses.

 

Bet, ja visu saliek juridiski pareizi, tas nenozīmē, ka prezidents ir nekontrolējams! Prezidents tāpat ir kontrolējams, un tā tam jābūt – impīčmenta (atstādināšanas) procedūra un viss pārējais, kas pasaulē jau pastāv. Tas nodrošina varas un atbildības ierobežošanu, varas īstenošanu tautas interesēs. Jā, attiecīgi jāpakārto politiskās palātas, tas prasa politisko gribu, bet šodien neviens politiķis nav ieinteresēts to darīt. Neviens! Kāpēc? Jo viss saistās ar saimnieciskām interesēm.

 

Atnāks viens – sāks mainīt valsts un pašvaldību uzņēmumu valdes un padomes, nākamais – atkal... „Vienotība” ir salikusi „pa pilnu klapi”, sākot jau no, teikšu kā ir, zināmas sabiedriskās televīzijas cenzūras... tā nedrīkst būt! Ir arī drošības struktūras, kas veidotas ar politisku virzību... Tas taču nav normāli! Un, jo tālāk tā ies, jo būs sliktāk. Nevar būt tā, kā šobrīd notiek ekonomikā un citur, nerunāsim pat par sociālo sfēru, demogrāfiju, kas ir uz riska robežas...

A.Deniņa domas par pilsonības politiku, attiecību veidošanu ar Krieviju un citiem jautājumiem jau tuvākajās dienās lasiet intervijas II daļā. 

 

Vārds: