Olga

Foto: LETA. Auditorfirmas „BDO” valdes priekšsēdētājs Andris Deniņš.

Turpinājums KRUSTTEVS.COM intervijai ar biedrības “Stratēģiskās pētniecības un vadības centrs” līderi un auditorfirmas „BDO” valdes priekšsēdētāju Andri Deniņu.

 

Vai esat kāds paskaitījis, ko nozīmē ciparos paaugstināt pensionēšanās vecumu? To palielinot par diviem gadiem, katrs no mums zaudētu 36 tūkstošus latu gadā, divos gados – 72 tūkstošus. Katrs iedzīvotājs! Un viss ir saistīts ar šiem procesiem, kam jāmainās. Tiklīdz par pensiju reformām sāka runāt Itālijā, visi bija ielās! Šeit mēs visi tādi mierīgi...

 

Pie mūsu ekonomiskās situācijas, nodarbinātības līmeņa... Cilvēkiem tiek pielikti vēl divi gadi darba. Ja nodarbinātība sākas no 22 gadu vecuma un ilgst līdz 67, tad līdz ar pensionēšanas vecuma paaugstināšanu 4-5%, par tādu pašu daļu jāpalielina arī nodarbinātības zona, lai šiem cilvēkiem būtu, kur strādāt! Un demogrāfija, manuprāt, ir pats trakākais...

 

Varu pateikt, ka no Latvijas aizbraukuši nevis 250 000 cilvēku, par ko [profesoram Mihailam] Hazanam dod Spīdolas prēmiju, ka viņš kā zinātnieks atspēkojis oficiālos datus, bet kādi 450 tūkstoši. Lai to saskaitītu, nevajag daudz – salīdzināt iepriekšējās un tikko aizvadītās tautas skaitīšanas rezultātus, datus par piedzimušajiem un mirušajiem un informāciju par migrāciju. Labi, varam diskutēt, kas ir vai nav reģistrējušies, bet noteicošie ir pieci skaitļi. Tad par ko te jādod Spīdolas prēmija?

 

- Jūs jau minējāt, ka zināt, kā esošo sistēmu lauzt. Kad būsiet gatavs to atklāt?

 

Šobrīd es patiešām to negribu atklāt, tam visam ir jāsagatavojas. Precīzi nevaru pateikt, kad tas notiks. Bet es zinu, kā tas jādara. To nevar izdarīt politiskās partijas. Visi brīnījās – ko tu tur esi nodibinājis, kaut kādu biedrību? Bet tā nekad nebūs politiskā partija, to varu droši pateikt. Izņemot „Vienotības” biedru Artūru Avotiņu, neviens no mūsu biedrības cilvēkiem nav politiskām partijām piederīgs. Ir uzņēmēji, akadēmiķi... Jā, ekskluzīva biedrība. Vēl vairāk – virzīsimies uz to, lai biedrībai piešķirtu zinātniskās institūcijas statusu.

 

Lai to izdarītu, pēc likuma zinātniskajā padomē jābūt pieciem doktoriem, kuri nav citos vēlētos akadēmiskajos amatos. Viņi būs, un jau šonedēļ. Šie cilvēki ir zināmi, un no deviņiem jāatlasa pieci. Mums nepieciešams, lai ar augstskolu pārstāvju palīdzību mēs spētu noklāt maksimāli plašu spektru, šiem cilvēkiem ir kolēģi, ārvalstu eksperti, kurus nepieciešams iesaistīt. Esmu beidzis Hārvarda universitāti, Maikls Porters, mans pasniedzējs, ir pasaulē vadošais vadzinību speciālists, eksperts. Līdz maijam mums jāsakomunicē un viss nepieciešamais jāizdara...

 

- Bet, atgriežoties pie uzdotā jautājuma, tad varam sagaidīt, ka plašāk par iecerētajiem mehānismiem pastāstīsiet līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām? Attīstības programma prasīs...

 

…pusotru gadu, pēc tam jārunā ar tādiem ekspertiem, kā Maikls Porters, un citiem. Akadēmiķiem nevar nebūt kolēģi citās valstīs tādā pašā līmenī. Jā, vajadzēs sagatavot šo bāzi, vismaz pamatbāzi prezidenta pilnvaru palielināšanai. Nav normāli, ka prezidents ir praktiski bez reālām varas pilnvarām, tikai ar reprezentatīvu funkciju. Jā, redzu, kā Bērziņa kungs kaut ko mēģina darīt iespēju robežās, bet ar to ir par maz. Vēlreiz saku, ka mums nav vajadzīgas Šlesera vai Zatlera reformas! Ir vajadzīgas radikālas izmaiņas, bez tām neko nesasniegsim.

 

- Bet, skatoties uz biznesa lietām – vai paliekat pie tā, ka Latvijai nepieciešami lieli investīciju projekti? Ar ko varam būt interesanti lielajiem investoriem?

 

Jā, tas tā ir. Televīzijā, lūk, rādīja, ka vēlas atbrīvoties no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktora Andra Ozola, bet Valsts prezidenta kanceleja strādā pie investoru lietām. Vēl nedēļu agrāk mūsu ieceres tika parādītas ar nelielu ironijas pieskaņu. Nē, tā tas nav, mēs nopietni strādājam pie šiem jautājumiem. Jautājums – kāpēc mēs varētu būt interesanti? Es atbildēšu. Nerunāšu par vēsmām, virzieniem, nodrāztām frāzēm, ka esam starp rietumiem un austrumiem, tur tāpat nekas nav izdarīts. Taču ir iespējas, un nepieciešami lieli projekti.

 

Ja negribam piedzīvot Grieķijas, Spānijas, Portugāles un Itālijas likteni, mums jārūpējas, lai šādi projekti būtu, lai nacionālo ekonomiku nevis dubultotu, bet trīskāršotu. No 2014.gada katru gadu mums jāatdod parāda daļa SVF 850 miljoni eiro. 2014.gadā to neizdarīsim, jo fiziski nav naudas. Bet, lai to varētu izdarīt pēc tam, jābūt inovatīviem projektiem, lūk, man uz galda tādu ir vairāki. Ieinteresētu uzņēmēju ir daudz, pats esmu ticies ar vairākiem no viņiem. Interese ir ne tikai no Krievijas puses, un tai, pretēji daudzu uzskatiem, nav nekādas vajadzības mocīt Latviju. Jautājums ir – kā visu salikt kopā finansiāli?

 

Lāci vajag pielabināt, bet ne iemidzināt!

 

Neslēpšu, Krievija vēlas, lai šeit būtu zona, kur var atbraukt kā franči uz Monako vai eiropieši uz Šveici, kur ieguldīt līdzekļus. Nekustamos īpašumus pērk Jūrmalā, arī Saulkrastos. Esam Eiropas Savienības valsts, un tas nozīmē, ka ieeja apritē ir reāla. Metanola projekts ir tikai viens piemērs, lūk, man uz galda ir vēl vairāki līdzīgi. Tur nav runa vien par Krievijas ieinteresētību. Lai projekts attīstītos, jābūt iesaistītām pašām augstākajām ES institūcijām, investoriem no ASV, Ķīnas, Taivānas un citām valstīm.

 

- Vai ES būs ieinteresēta mūs atbalstīt?

 

Tā kā tas izskanēja arī televīzijā, man nav, ko slēpt, ka esmu ticies ar [Andri] Piebalga kungu, esam runājuši konkrētas lietas, šonedēļ būtu jābūt klāt atsevišķiem dokumentiem, kas ļautu virzīt tālāk nepieciešamās procedūras. Metanola projekts ir izvirzīts kā primārais, taču, ticiet man, tas nav vienīgais, ir arī, piemēram, insulīna projekts.

 

Metanolam ir daudz blakusproduktu, ne tikai benzīna šķīdinātājs. Ne jau es akceptēju vai izdomāju metanola projektu, bet J.Ekmanis kā akadēmiķis – viņš iedziļinājās tajā lietā un pirms biedrības dibināšanas to izanalizēja un akceptēja. Tikāmies ar Piebalga kungu, viņš kā bijušais ES enerģētikas komisārs apstiprināja, ka šāds projekts ir iespējams.

 

- Vai jums nav bažu, ka vietējā vara varētu likt šķēršļus, līdzīgi kā celulozes projektā?

 

Jā, protams. Celulozes projekta sakarā es arī piedalījos analīzē, un neradās viennozīmīga pārliecība, ka viss tur pareizi salikts, pārmērīgs akcents bija uz skandināvu interesēm... viņiem bija jānodod pat veseli meži...

 

- Bet oficiāli tas „izkrita” saistībā ar ietekmes novērtējumu uz vidi?

 

Jā, tur ir divi attīrīšanas veidi – ar hlora palīdzību, kas izmaksā lētāk, un ar ozonu, kas neatstāj nekādu iespaidu uz vidi. Arī privātos baseinus tīra ar ozonu vai tabletēm. Tur bija izvēlēts pirmais variants, plus vēl bija noteikumi par mežu platībām, kas nebija pilnīgi adekvāti. Taču bija arī subjektīvi iemesli. Bija cilvēki no ministrijām, kas lobēja šo projektu tikai par labu skandināvu interesēm. Bija tā, es to zinu, arī tos cilvēkus varu uzvārdos nosaukt, šodien gan nesaukšu, bet tie cilvēki vēl šodien tur diezgan tuvu sēž. Mūsu uzņēmums piedalījās ekonomiskajā analīzē, tā kā zinu situāciju.

 

Daudziem šķiet, ka es lobēju krievu intereses. Nē, es lobēju un lobēšu pašas inovatīvākās tehnoloģijas, un Latvijas intereses ir primārās. Piektdien tikāmies ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pārstāvi Baltijas valstīs Hirinena kungu un runājām par tiem pašiem jautājumiem.

 

Problēma 20 gadu garumā ir – tiklīdz kāds projekts saistīts ar Krieviju, no politisko partiju puses visi ceļi tam tiek nogriezti. Bet, lai ražotu metanolu, ir nepieciešama gāze, un pagaidām, līdz 2018.gadam, kamēr spēkā ir monopola līgums, to mums faktiski piegādās tikai „Gazprom”.

 

- Šajā kontekstā loģisks jautājums – kā Latvijai veidot attiecības ar „lielo lāci”?

 

Tas ir „lielais lācis” un tā arī būs. Attiecības jāveido nevis, Sprīdītim ar lāpstu uz pleca cīnoties pret nesamērojamām lietām, viņam jābūt gudrākam, lai, kā teicāt, „lāci” pielabinātu tik tālu, ka var papaijāt un lācis nekož Sprīdītim rokā...

 

- ...un aizmidzinātu?

 

Nē, aizmidzināt arī nevajag, attiecībām jābūt labām no abām pusēm, un es zinu, ka arī Krievijas puse ir ieinteresēta, lai tās uzlabotos. Un nevajag mūs biedēt ar lindermaņiem un bindermaņiem un visiem pārējiem... Politiķi ir izveidojuši tādu.... Divi politiskie spēki nostrādāja eleganti savā labā – „Saskaņas centrs” un „Nacionālā apvienība”. Pārējie kaut kur pa vidu, tauta arī... Ko dara drošības struktūras, ka viens Lindermans organizē šeit šādu referendumu? Paldies Dievam, kas tas viss mierīgi pagāja...

 

- Kā labās, lietišķās un mierīgās attiecības panākt praksē?

 

Tur gan politiķiem jāapsēžas pie galda un jāpadomā.

 

- Te arī viss apstājas...

 

Ja politiķi arī turpmāk domās tikpat šauri, kā pašreiz, tad arī apstāsies. Mēs nevaram „pacelties” bez Krievijas palīdzības, un ir jāizmanto iespējas, konkurētspēja. Lūk, Portera grāmata, kurā regulāri ieskatos, kad vajag – par konkurences stratēģiju. Mums taču nav, ko tirgū piedāvāt!

 

Jāsaprot, ka mūsu interesēs ir izveidot labas attiecības un krieviem ir tāpat. Jo mēs esam ES. Un mēs būsim vietējā Monako, ticiet man! Bet, ja demogrāfija turpinās iet uz leju, gribēšu redzēt pēc diviem trim gadiem, kur ņemsim darbaspēku, kad būs iespēja kaut ko ražot un attīstīt. Kaut vai, runājot par metanola rūpnīcu – vajag 100 – 200 augsti kvalificētu speciālistu, kas būs jāieved no Holandes.

 

Viņiem jānodrošina Eiropai atbilstošs dzīves līmenis – ciemats ar attiecīgiem dzīves apstākļiem, kvalitāti. Tāpēc jāveido šīs attiecības ar Krieviju, kas ir ieinteresēta, lai mēs šeit būtu. Aizbrauciet kaut uz Saulkrastiem, kur uzbūvēta „Sun City”. Kam tā paredzēta? Protams, Krievijas iedzīvotājiem, un maskaviešu tur ir papilnam! Par Jūrmalu nemaz nerunāsim.

 

Ja būtu atbalsts kā toreiz Daugavas krastmalā...

 

Jārunā arī par Latvijas nācijas problēmu. Kad aizbrauks vēl cilvēki projām, ko vedīsim vietā un no kurienes? Kaut vai saistībā ar metanola rūpnīcas projektu – dod, Dievs, kaut tas izdotos... (piesit pie galda)

 

- No tās pašas Holandes?

 

Stratēģiski jādomā tālāk. Metanola piedeva M20 ir tikai viens produkts, bet tur veidojas klasteris kā citiem blakus produktiem, tur veidojas dažādi cita profila uzņēmumi, un kur mēs ņemsim strādājošos, ja visi būs aizbraukuši? Vai mūsējie brauks atpakaļ, kad viņiem Anglijā, Īrijā vai Vācijā bērni jau sākuši iet skolās?

 

- Nebrauks, nebrauks...

 

Dabīgi, ka nebrauks! Uzaicinājums – tagad aicināsim visus atpakaļ – tik naivi skan! Kamēr šeit nebūs izveidota sociāli ekonomiskā vide, kur stabili dzīvot, neviens atpakaļ nebrauks.

 

- Politikā, īpaši pirms vēlēšanām, novērojams, ka ir vāji personāži, kuri mēdz uzsēsties uz auļojoša zirga vai iekāpt braucošā vilcienā. Kamēr nav definētas jūsu Latvijas izlases attiecības ar politisko eliti...

 

Bet kas ir šī politiskā elite, kur tā ir? Ja runājam par politisko eliti, jābūt spēcīgām personībām, kas to pārstāv.

 

- Labi, sauksim tās par varas partijām. Taču vai tad, ja projekts tiks veiksmīgi īstenots, ienesīs valstij nodokļus, radīs jaunas darbavietas, bet jūs neatradīsieties pie varas, noteikti politiķi izdevīgā brīdī nesāks to uzdot par savu nopelnu – sak, mēs bijām tie, kas Deniņa kungam atļāva visu organizēt? Un piesavināsies laurus sev.

 

Man ne mazākajā mērā nav žēl. Es uzrakstīju memorandu, un politiķi jau šodien no tā izmanto vairākas lietas, es to zinu! Nav svarīgi, ko tieši, bet tā ir. Lai izmanto, lai iet uz priekšu tautsaimniecība! Bet nevajag uzskatīt, ka politika ir augstākā instance. Tā nebūt nav. Ir akadēmiķi, ir inteliģence, jābūt darbaspēkam, kas visu saliek pa plauktiem. Tikai tad mēs varam domāt, ka aiz mums ir tautas masas, kā tas bija Tautas frontes laikā. Perfekts modelis, kas strādā, kur ir monolīts spēks... Daugavas krastmalā toreiz sagājām vesels miljons, nebaidoties, ka tur lidoja krievu helikopteri...

 

Tagad politiskā partijā 200 – 300 cilvēki parakstās un iestājas ar mērķi nopelnīt, kamēr kāds tur kaut ko dala... Tas ir muļķīgi... Dažs saka – man ir 10 tūkstoši cilvēku! Aiz tevis jābūt 500 tūkstošiem, tad sapratīšu, ka tas kaut kas ir.

 

- Atgriežoties pie Jūsu biedrības, kur darbojas akadēmiskie un biznesa „smagsvari” – darbībai nepieciešama sabiedrības izpratne un atbalsts. Vai uz doto brīdi nav tā, ka, atceroties slavenās apvienības „AŠ kvadrātā”, godīgi sakot, izgāšanos, kur arī bija daudz uzņēmēju... Šlesers vēl toreiz teica – „pie manis nāk uzņēmēji”...

 

Bet es jau nesaku, ka pie manis nāk uzņēmēji, tie ir mani draugi, pārbaudīti cilvēki!

 

- Jautājums ir tāds, vai sabiedrībai pēc minētās izgāšanās nav pret uzņēmējiem izveidojies kaut kāds stereotips?

 

Šeit ir spēcīgākie akadēmiskie cilvēki. Sabiedriski aktīvs ir Ivars Kalviņš, kurš ir numur viens Latvijas zinātnē. Darīšu visu, lai idejas būtu zinātniski pamatotas. Viens otrs saka – ak, tu ar tiem Daugavas racējiem sameties kopā, bet nekā tamlīdzīga, šeit jābūt inovatīvām lietām. Sabiedriskais atbalsts, bez šaubām, ir jāveido, jāpauž viedoklis par notiekošajiem procesiem.

 

 

„Man baiļu nav!”

 

Vēl par demogrāfiju. Tas skar mūs visus. Referendums man faktiski bija apkaunojums, pazemojums. Bet kā Latvijas Universitātes profesors redzu, kā viss desmit gadu laikā ir mainījies – krievu jaunieši perfekti runā latviski, nav nekādu šaubu par lojalitāti, bet ir viens jautājums, kas jāatrisina – latviešu nācijas veidošanās jautājums.

 

Kā to veidot, aprakstīts manā memorandā. Nav normāli, ka cilvēks, kurš dzimis Latvijā pēc 1991.gada, nav pilsonis. Kas šeit dzimis pēc 1991.gada – viņš ir pilsonis! Īsā laikā šis jautājums ir jāatrisina, to nevar vilkt desmitiem gadu! Lojalitātei, protams, jābūt, par to pat nerunāju. Jā, daudzi jautās – bet kas notiks 9.maijā? Nu, būs tur cilvēku vairāk nekā pie Brīvības pieminekļa... Ja mēs ejam uz šādiem pretstatiem, tad to cilvēku proporcija, kuri dodas pie Brīvības pieminekļa, var tikai palielināties. Tā kā valstij ir jārisina šie jautājumi, un trīs līdz piecu gadu laikā tos var sakārtot.

 

Nav jābaidās, kas piedalīsies pašvaldību vēlēšanās. Ja politiķiem ir bailes, tātad esam politiski švaki. Man baiļu nav. Esam Rīgā ievēlējuši Nilu Ušakovu, un, lai kā nebūtu, saimniecisko problēmu ir mazāk. Bija kļūdas politiskajās nostādnēs, piemēram, to, ko viņš izdarīja referenduma sakarā, viņš nedrīkstēja darīt. Bet lai piedalās pašvaldību vēlēšanās visi, kā tas pieņemts pasaulē. Labi, ka vismaz saistībā ar referendumu viss mierīgi noritēja un pamazām „sadzīst”...

 

- Varbūt referenduma mierīgā norise parādīja, ka nacionālā plaisa nemaz nav tik liela?

 

Tas viss ir partiju inspirēts. Tajā pašā laikā tas atklāja lietas, ka nacionālie jautājumi tomēr jārisina. 500 tūkstoši, kas varētu būt krietni saistošāki, tuvāki visai Latvijas nācijai – pie šī jautājuma jāstrādā. Tā ir ceturtā daļa valsts iedzīvotāju.

 

- Vai pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām „Zatlera reformu partija” jūs uzrunāja kā potenciālo premjera amata kandidātu?

 

Ne tikai viņi uzrunāja, vairāki uzrunāja. Par to jautājumu pat īpaši negribu runāt... Ko nozīmē – uzrunāja? Var jau parunāties, bet, tiklīdz nonākam līdz konkrētām lietām... Nu, uzrunāja, tad paskatījos 4000 zīmju programmas, ko nekad agrāk nedarīju, un biju šokēts. Es biju šokēts! Mani ir grūti pārliecināt gan no praktiskās, gan akadēmiskās puses, bet šīs programmas – my God, tā ir tīrākā ņirgāšanās par cilvēkiem.

 

Un žurnālisti televīzijā vēl diskusijās sāk – oi, cik tur vienai partijai baigi labi, bet otrai vispār nekā nav. Izbrīnīja, ka iesaistījās vadoši Latvijas ekonomisti, arī [Mārtiņš] Bondars, kuru augstu vērtēju kā cilvēku ar intelektu un stāju, sāka šķirot... Tur pēc būtības nebija nekas šķirojams, tur [programmās] taču nevienam nekā nav!

 

Varu pateikt, ka vienīgā partija, kurai bija programmatiska rakstura materiāls, bija „Saskaņas centrs”... Iepazinos ar to un sapratu, ka pārējiem ir „pilnīgs vakars”...

 

- Kas ir jūsu paša dzinulis pēc sasniegumiem biznesā un zinātnē dibināt jaunu biedrību un darboties šādā līmenī?

 

Motivē vēlme rūpēties par tautu, ticiet man, vairāk nekas. Un arī attīstīt projektus, jo bizness ir bizness.

 

Iepriekš: Intervija ar Andri Deniņu. I daļa

 

Vārds: