Par Gorbačovu un stobriem vēderā. Intervija ar Daini Īvānu. I daļa

Iespējams, maija sākums ir piemērotākais laiks, lai palūkotos atpakaļ, „kā viss sākās”. Latvijas Tautas fronte (LTF) toreiz bija masu organizācija, ar ko vēlāk dibinātās politiskās partijas nevar sacensties ne idejas, ne masveidīguma ziņā. Par izšķirošo dienu notikumiem visdrošāk, šķiet, jautāt kādam no tiem, kuri bijuši klāt.

Dainis Īvāns tolaik kopā ar Mavriku Vulfsonu un citiem līdzgaitniekiem faktiski simbolizēja ceļu uz brīvību, jo laiks viņu, toreiz pazīstamu žurnālistu, bija nolicis masu kustības priekšgalā... Intervijā KRUSTTEVS.COM kādreizējais LTF līderis atceras to dienu notikumus un salīdzina realitāti ar agrākajiem ideāliem.

Atmodas līderus sargāja... publicitāte

- Kopš Atmodas laikiem un „dziesmotās revolūcijas” pagājis teju ceturtdaļgadsimts. Tolaik kā LTF līderis bijāt viens no Trešās atmodas simboliem. Ar ko nodarbojaties patlaban?

Šo to rakstu, strādāju lauku darbus un mēģinu pēc iespējas mazāk patērēt. Nu jau vairāk nekā piecus gadus esmu pilnīgi pārcēlies uz laukiem, dzimtas sētā Vidzemē, kur mani senči mituši vismaz 300 gadus. Pastāvīgi dzīvot šeit bijis mans bērnības sapnis. Kad kāds aicina kaut kur, arī eksotiskās ārzemēs, nolasīt kādu lekciju, atsaku, jo katra diena, ko neesmu pavadījis šai skaistajā vietā, baudīdams dabas priekšnesumu un mācīdamies tās gudrību, man šķiet pazaudēta.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā kā jauns Latvijas televīzijas literatūras un mākslas redakcijas žurnālists Erevānā tikos ar ievērojamo armēņu rakstnieku Grantu Matevosjanu. Viņš nesen bija uzrakstījis jau daudzās valodās tulkoto stāstu par Cmakutu - savu dzimto ciemu Kaukāzā. Lai labāk saprastu un baudītu dzīvi, Matevosjans no Cmakutas gandrīz neizbrauca. Tur bija viņa pasaules centrs, tur bija ko redzēt, iedvesmoties, pārdomāt. Es tāpat jūtos savā Vidzemes sāģī - sensenā sešu māju pudurītī. Visapkārt ir mežs vai, pareizāk sakot, tas, ko uzņēmums Latvijas Valsts meži vēl nav pārvērtis kailcirtēs. Man ir bišu drava, ko kļūst arvien grūtāk uzturēt, jo apkārtējos laukos plosās rapša plantatori.

Cenšos ap savām robežām audzēt krūmus un kokus, lai kaut cik pasargātos no viņu „kara tehnikas” izšļāktiem dusta mākoņiem, bet bites vienalga iet bojā. Pret Latvijas indētājiem un izcirtējiem gan pēdējais laiks sākt jaunu tautas un dabas glābšanas kustību.

Taču viena no pamatnodarbēm man arvien ir rakstīšana. Katru dienu deviņos pēc pastaigas ar suni un peldes dīķī, ja vien tas nav aizsalis, sēžos pie darba galda. Tikko pabeidzu tekstu vienai grāmatai. Tagad varbūt atliks vairāk laika publicistikai. Jāapkopo dokumentālie materiāli, kas mājas bēniņos uzkrājušies par Trešo atmodu. Esmu uzklausījis savas sādžas cilvēkus. Tur varētu iznākt kaut kas līdzīgs Matsa Trāta „Haralas stāstiem” - Latvijas pasaulīgā vēsture vienā lauku ciemā. Vakaros iznāk laika vairāk lasīt, jo kopš televīzijas digitalizācijas ēras tālrādis man neko nerāda, klausos tikai radio.

- Atskatoties uz Atmodas laiku – kas toreiz bija dzinulis „iet visiem pa priekšu” un kopā ar inteliģenci spert pirmo soli uz neatkarības atjaunošanu?

Sabiedriskajā darbā mani nemanāmi ievilka kampaņa par Augšdaugavas ielejas saglabāšanu. 1986.gadā šķita, ka uzrakstīšu vienu publikāciju pret Daugavpils HES celtniecības nejēdzību un varēšu pievērsties literatūras kritikai, grāmatniecībai, kas bija mana ikdiena. Tomēr ar vienu publikāciju nepietika, vajadzēja šo lietu pētīt un rakstīt vēl, turklāt uzņemties zināmu kampaņas organizēšanu. Tas ar visiem Latvijas kompartijas noteiktajiem tēmas aizliegumiem presē turpinājās līdz 1987.gada jūnijam, kad PSRS Ministru Padome piekāpās un pieņēma lēmumu jau aizsākto Daugavas dambja izbūvi pārtraukt.

Cilvēki sāka pie manis vērsties ar lūgumiem aktualizēt daudzus citus, gan ar dabas aizsardzību, gan sabiedriskiem procesiem saistītus jautājumus. Bet tad jau nāca 1988.gada Rakstnieku savienības plēnums ar ideju pēc Igaunijas Rahvarinne parauga dibināt Tautas fronti. Igauņu līderis Edgars Savisārs savukārt pie manis atsūtīja slaveno igauņu kinorežisoru un fotomākslinieku Pēteru Tomingu apgūt lielu tautas kampaņu organizēšanas pieredzi.

Viņi toreiz cīnījās pret fosforītu ieguvi Virumā, kas nozīmētu lielas Igaunijas teritorijas izpostīšanu un jaunu krieviski runājošu migrantu pieplūdumu republikā, kur, tāpat kā Latvijā, pamattauta kļuva par minoritāti savā zemē. Kaut kā tā dzīve pati nāca pie manis – arī pirmo Tautas frontes dibināšanas manifestu atnesa parakstīt draugs rakstnieks Artūrs Snips. To cenzūra aizliedza publicēt, un vēlāk tapa nākamais. LTF pirmajā kongresā mani negaidīti un vairāk gan pašam negribot ievēlēja par priekšsēdētāju, un tad jau vairs nebija, kur sprukt.


Gorbačovs: Biedri Īvān, tas jums var slikti beigties!

- No kā tolaik izjutāt vislielāko spiedienu – politiski u.c.? Vai varat atklāt, ar ko tika draudēts, kas bija spiediena izdarītāji?

Atmodas pirmajā posmā, šķiet, es, tāpat kā ne viens vien, tiku novērots, bet draudēt vara neuzdrošinājās, jo arī padomju drošības iestādēm bija pienācis zināma apjukuma laiks. Viņi visu slepeni, mēs – atklāti, un tur viņi zaudēja. Atmodas līderi darbojās publiski, publicitāte viņus sargāja.

Mūsu pretinieki ikreiz bija spiesti reaģēt, bet notikumi, atbrīvošanās vilnis vēlās uz priekšu tik strauji, ka viņi vienādiņ atpalika, ja tā varētu teikt, izlaida no rokām iniciatīvu. Sarežģītāk kļuva, kad 4.maijā Augstākā Padome atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību. Tad jau konservatīvās padomju aprindas par visu varu centās izraisīt konfliktus, kas tai visas pasaules priekšā ļautu Latvijā ieviest kara jeb ārkārtas stāvokļa likumus. Arī Gorbačovs man vienu reizi teicis: „Biedri Īvān, es zinu visu, ko jūs ārzemēs runājat. Tas jums var slikti beigties!”

Taču tie bija zināmie pretinieki vai oponenti. Bija jau it kā savējie, tas ir, dažnedažādi lielo, bagāto padomju saimniecību un rūpnīcu direktori, zināma latviešu priviliģēto kasta. Arī viņi, kad LTF izlēma neatkarības atjaunošanā izmantot legālo iespēju piedalīties toreiz vēl formālajās visu līmeņu padomju vēlēšanās, darbojās pret Tautas fronti. Viņi kopā ar toreizējās „Lauku Avīzes” redaktoru Voldemāru Krustiņu stipri aktīvi aģitēja pret Tautas fronti un vēlāk arī pret LTF deputātu kandidātiem, deputātiem.

Ideālisti, brīvību alkstošie viņiem tādi jampampiņi vien bija. Es pat Tautas fronti atbalstošajā „Padomju Jaunatnē” pirms 4.maija parlamenta ievēlēšanas vēlētājiem biju spiests uzdot jautājumu, ko gribam – padomju desu vai neatkarību? No otras puses, LTF mēģināja graut tā dēvētie latviešu nacionālradikāļi, itin bieži ar PSRS Valsts drošības komiteju saistītas personas. Starp šīm pretišķībām tad nu tautu vajadzēja izvadīt gluži kā pa naža asmeni.


Iegrūda vēderos šauteņu stobrus un noņēma aizslēgus...

- Vai atceraties arī kādu gadījumu, kad šķita – nu ir viss, gals klāt, jo neatkarības pretinieki gatavi izmantot arī galējus līdzekļus?

1991.gada janvāra barikādes. Tad varēja visādi beigties. Jau 1.janvārī, kad pēc kompartijas sekretāra Alfrēda Rubika rīkojuma PSRS iekšlietu karaspēka sevišķo uzdevumu formējums, ko sauca par „melnajām beretēm”, ieņēma Preses namu un apturēja Republikai lojālu preses izdevumu izdošanu, kopā ar vicepremjeru Ilmāru Bišeru devāmies uz notikuma vietu. Mums iegrūda vēderos šauteņu stobrus un noņēma aizslēgus. Nav sevišķi patīkama sajūta.

Taču 1991.gada augusta puča laikā bija vēl trakāk. Tad jau bija ieņemts gan radio, gan televīzija. Tās bija vienīgās dienas, kad zem krekla pavilku amerikāņu draugu dāvinātu bruņu vesti. Tikai tagad, skatīdamies LTV seriālu „Likteņa līdumnieki”, ieraudzīju toreizējā valsts apvērsuma rīkotāju preses konferenci, kurā PSRS saglabāšanas paša asiņainākā scenārija atbalstītājs A.Rubiks draud izrēķināties arī ar mani.

- Vai šobrīd no aktīvās politikas esat aizgājis pavisam un galīgi vai plānojat tajā atgriezties?

Poltikā atgriezties nedomāju. Pašreizējā politika mani nevilina, drīzāk izraisa nožēlu. Ja nu runa būtu par ārkārtas apstākļiem un nepieciešamību tieši pēc manis, tikai tad. Gribas jau arī, lai veco blēžu vietā Saeimā un pašvaldībās vairāk parādītos jaunas ideālistiskas un gudras personības.

- Kādēļ nolēmāt attālināties no politiskajiem procesiem?

Man šī politika neinteresē, un nav ne mazākās vēlēšanās tukši tērēt atlikušos mūža gadus, ar to nodarbojoties. Arī tiem, kas šodien ar labiem nolūkiem dodas politikā, jārēķinās, ka tā nav ideālu, bet patērētāju politika, kur neatkarīgi no ievēlētajiem dominē dažādu grupējumu ekonomiskās intereses, pareizāk sakot, tā pati sociālisma grūstīšanās pie siles, lai sagrābtu un sadalītu nodokļu naudu.

Intervijas turpinājumu lasiet portālā KRUSTTEVS.COM jau pēc dažām dienām.