Zuarguss: Izglītības metode “atcerēties un atstāstīt” neveido inteliģentu sabiedrību

Daudzos pētījumos pierādījies, ka emocionālā inteliģence – spēja apzināties un kontrolēt savas emocijas – ir cieši saistīta ar augstākiem akadēmiskajiem panākumiem, veiksmīgāku profesionālo pašizpausmi un lielāku apmierinātību ar ikdienas dzīvi kopumā. Par spīti šiem secinājumiem, vairums pasaules valstu emocionālo inteliģenci joprojām nav iekļāvušas savās izglītības sistēmu programmās. Emocionālo inteliģenci nav apguvuši lielākā daļa pedagogu, un tāpēc to neapgūst arī skolēni. Taču mūsdienu pasaulē, kurā pašizpausmes iespējas ir daudz plašākas par pašreizējās izglītības sistēmas stingrajiem rāmjiem, skolotājam ir jābūt līderim, iedvesmotājam un padomdevējam, kas spēj palīdzēt skolēnam izveidoties par dzīvesgudru, jebkādiem dzīves pavērsieniem gatavu personību, nevis tikai par indivīdu, kura prasmes aprobežojas ar spējām “atcerēties un atstāstīt” mācību vielu. 

Pēdējos gados cilvēka inteliģences definīcijā tikusi iekļauta arī emocionālā inteliģence – spēja atpazīt savas un citu emocijas, lai motivētu sevi un spētu labi vadīt savas emocijas kā arī emocijas attiecībās ar citiem cilvēkiem[1]. Tā sevī ietver tādas dzīvei nepieciešamās prasmes kā komunikācija, motivācija, atbildība, empātija, sevis izpratne un regulācija. Pasaules vadošie uzņēmumi savos personāla atlases procesos jau nopietni izvērtē potenciālo darbinieku spēju kontrolēt stresu, viņu komunikācijas, empātijas un motivācijas līmeņus,arī viņu ieinteresētību sevis pilnveidošanā un attīstīšanā. Tas nav pārsteidzoši – emocionāli inteliģenti indivīdi izceļas starp citiem, jo viņu neatlaidība, kontrole pār impulsiem. Spēja efektīvi sazināties un risināt problēmas ļauj viņiem strādāt daudz produktīvāk, vienlaikus veidojot patīkamu apkārtējo vidi un saziņu. Paredzams, ka nepieciešamība pēc šīm prasmēm nākotnē tikai palielināsies.

No pedagogiem tradicionāli tikusi sagaidīta spēja iemācīt saviem skolēniem tādus priekšmetus kā matemātiku, vēsturi un lasīšanu, taču skolās Somijā un Singapūrā – valstīs, kurās šobrīd ir vislabākās izglītības sistēmas pasaulē (attiecīgi 5. un 3. vieta pasaulē) - skolotāji saviem skolēniem māca to, kā izprast un pārvaldīt savas emocijas. Diemžēl Latvija ir to valstu starpā, kuru izglītības sistēmās valda stagnējošais uzskats, ka, aprobežojoties ar priekšmetiem, kuros panākumus iespējams izmērīt ar atzīmēm, ir iespējams izveidot nākotnei sagatavotu un inteliģentu personību. Starptautiskie izglītības eksperti norāda, ka izglītībā būtu jākoncentrējas nevis uz eksāmenu satura “kalšanu”, bet gan uz to, lai skolēnā rastos interese par mācībām un vēlme sevi attīstīt, iegūstot kvalitatīvas zināšanas. Plaši dokumentēts ir paradokss, ka tieši šī pieeja visbiežāk uzrāda labākos rezultātus akadēmiskajā pasaulē.

Latvijas izglītības sistēmā ir tikai daži „celmlauži”, kas skolotājiem ļauj apgūt līderības, emocionālās inteliģences un saskarsmes prasmes, ne tikai sava priekšmeta pārzināšanu no A-Z. Kā piemērus varu minēt tādas programmas - „Iespējamā misija” un bezmaksas apmācību programma „Samsung Skola nākotnei”. Esmu bijis mentors un apmācījis pedagogus no Rīgas Pļavnieku pamatskolas „Samsung Skola nākotnei” ietvaros. Galvenā problēma, pie kā es kopā ar ieinteresētajiem skolotājiem strādāju, bija haotisku, agresīvu vai tieši pretēji apātisku vai nogurušu bērnu organizētība, pielietojot AEI metodes, lai aktivizētu viņu domāšanu un koncentrēšanos darbam.

Pēc šo metožu praktizēšanas „Samsung Skola nākotnei”, mācību programmas skolotājiem, laikā guvu pozitīvas atsauksmes no Rīgas Pļavnieku pedagogiem, ka mācību stundas ir kļuvušas mierīgākas un tiek pavadītas pozitīvākā atmosfērā. Arī skolēnu atmiņa un prasme uztvert un izprast mācīto ir kļuvusi krietni labāka. Skolēnus vieglāk sagatavot darbam, viņi nav tik haotiski un ir mierīgāki. Skolotāji atzina, ka skolēni kopumā ir kļuvuši vienotāki, ņemot vērā viņu starpā esošo konkurenci un ātrās dusmu lēkmes.

Skolēniem skolas vide ir mutuļojošs emociju katls – tās ikdienā kopā sajaucas akadēmiskās un sociālās norises, kas var izraisīt visplašāko emociju spektru. Joprojām plaši izplatīts uzskats, ka cilvēka spēja veiksmīgi kontrolēt stresu un dažādu citu emociju uzplaiksnījumus ir kas iedzimts vai arī tas tiek pastarpināti apgūts dzīves gaitā. Šajā gadījumā izzūd jebkāda nepieciešamība mācīt bērniem paškontroles un sevis izpratnes prasmes, lai gan, teikt, ka emocionālās prasmes bērniem ir iedzimtas un nav jāmāca, ir tas pats kā teikt, ka bērnam nav nepieciešams skolā mācīties savu dzimto valodu, jo viņš taču tajā runā mājās ar saviem vecākiem.

Emocionālā inteliģence nav viegli un ātri apgūstama un iemācāma, jo tas ir daudz vairāk saistīts ar psiholoģiju un personības īpatnībām, kas cilvēkiem izveidojas jau bērnībā vai agrā jaunībā – tātad, skolas laikā. Tas, cik ļoti lielā mērā skola un skolotāji ar savām mācību metodēm, prasmēm un zināšanām ietekmē savu skolēnu nākotni, uzliek ārkārtīgi lielu slodzi un atbildību tieši uz pedagogu pleciem.  Šajā gadījumā nederēs kārtējie “ķeksīša” kursi kvalifikācijas paaugstināšanai un atskaišu aizpildīšanai, bet patiešām nopietnas apmācības, lai gūtu zināšanas, prasmes un risinājumus tam, kā labāk vadīt mācību un emocionālos procesus skolā, un kā veidot savu mācību procesu tā, lai skolu pabeigtu emocionāli inteliģentas personības, kurām paveras plašas nākotnes perspektīvas.

Ir jāsaprot, ka daudzas no prasmēm, kas šodien tiek mācītas skolēniem, pēc 2, 5 vai 10 gadiem var izrādīties novecojušas vai nevajadzīgas – dzīvojot pārmaiņu laikmetā, mums nav nekāda priekšstata par to, kādās profesijās arvien globālākajā ekonomikā strādās šodienas skolēni, un kādas prasmes viņiem būs nepieciešamas. Lai nezināmajai nākotnei varētu pielāgoties jau šodien un nodrošināt savu skolēnu veiksmīgu adaptāciju nākotnes izaicinājumiem, ir jāatsakās no gadsimtiem vecajiem mācību konceptiem, kas balstās uz vērtējumu par prasmi “atcerēties un atstāstīt” un jāvērš uzmanība uz spēju un motivāciju mācīties, adaptēties, izprast sevi un citus.

Programmām, kas pedagogiem ļauj apgūt līderības, emocionālās inteliģences un saskarsmes prasmes, jāplešas plašumā un jātiek integrētām visā sistēmā. Vai tas būs vienkārši? Nē, bet izglītība arī ir ļoti liela atbildība un pedagoģija – viena no lielākajām mākslām. Vai tas ir pārāk daudz prasīts? Arī nē, jo runa ir par Latvijas nākoni. Ja gribam palīdzēt Latvijas jauniešiem būt veiksmīgiem dzīvē, kā arī kļūt par spējīgiem līderiem savā nozarē, tad emocionālā inteliģence ir ieviešama izglītības sistēmā pie pirmās iespējas. Un mēs taču to vēlamies, vai ne?