Arturs Vaiders, sporta eksperts: Komētas gadadiena

19.novembrī atzīmējam Latvijas futbola spožākās lappuses devīto gadadienu – uzvaru pār Turciju un kvalificēšanos Euro 2004 finālturnīram.

Verpakovska zibens

19.novembris Latvijas sportā ir īpaša diena. Tieši pirms 9 gadiem Stambulas „Besiktas” stadionā Latvijas futbola izlase nospēlēja 2:2 ar Turciju, divu spēļu summā uzvarēja ar 3:2 un sensacionāli kvalificējās Euro 2004 finālturnīram. Der atcerēties, kā uz „Skonto” stadiona nedaudz piesalušā laukuma izdevās uzvarēt ar 1:0. Toreiz kārtējo izdevību nekļūdīgi realizēja Māris Verpakovskis, un visi stadiona stūrī varēja rādīt Viktora Dobrecova iestudēto deju ar ložmetēju (tā vietā bija stūra karodziņš). Der atcerēties, kā Stambulā otrā puslaika vidū Latvija zaudēja ar 0:2, taču tad ar neiedomājumu brīvsitienu vārtus guva Juris Laizāns. 1:2 turkiem nederēja, viņi metās vēl pēc vieniem vārtiem un dabūja pretī Verpakovska akrobātisku etīdi. Vārtsarga Aleksandra Koliņko tāla piespēle un Māra sitiens jau no soda laukuma – 2:2. Turcija bija šokā, bet Vaira Vīķe Freiberga drīz vien Verpakovski nosauks par „zelta puisēnu”.

Der pieminēt, ka toreiz ceļš uz Euro 2004 sākās ar negaidītu 1:0 uzvaru Varšavā pār Poliju, kur lielisks tālsitiens padevās Jurim Laizānam. Un fantastisku izglābšanos Sanmarīno (sakritība? – 20.novembrī!), kad pēdējās sekundēs 1:0 uzvaru atnesa Andreja Rubina šāviens un tam sekojošs rikošets.

Der pieminēt visus, kas tobrīd kaldināja šīs uzvaras: Aleksandrs Koliņko, Igors Stepanovs, Mihails Zemļinskis, Dzintars Zirnis, Igors Korabļovs, Vitālijs Astafjevs, Valentīns Lobaņovs, Juris Laizāns, Aleksandrs Isakovs, Oļegs Blagonadeždins, Imants Bleidelis, Māris Verpakovskis, Vlaidimirs Koļesņičenko, Andrejs Rubins, Jurģis Pučinsks, Vīts Rimkus, Andrejs Štolcers, Marians Pahars, Viktors Dobrecovs, Arturs Zakreševskis, Igors Semjonovs, Andrejs Prohorenkovs, Mihails Miholaps.

Treneri Aleksandrs Starkovs, Jurijs Andrejevs, Aleksandrs Kulakovs, Vladimirs Serbins. Ekipējuma menedžeris Leonards Andžāns. Medicīniskais personāls: Dāgs Čuda, Marks Vaščinskis, Aleksandrs Jurovskis.

Svinības, kas Latvijas nometnē sākās „Besiktas” stadionā, turpinājās čārterreisā Stambula – Rīga, tad lidostā, tad „Vairāk saules”... Gulēšanai  laika daudz neiznāca un ātri vien pamodināja Igaunijas kolēģa apsveikuma zvans. Zvanīja lietuvieši, poļi, zviedri, ukraiņi, gruzīni, ar kuriem biju iepazinies gadu gaitā. Taču tajā pašā dienā ierunājās arī „smagā artilērija” – angļi, vācu „Kicker”, portugāļu „Bola”, spāņu „Maca”. Kā izrādījies, visi bija šokā, kā mazā un nevienam nezināmā Latvija bija spējusi tikt galā ar Turciju. Tas bija kā Verpakovska zibens skaidrās debesīs. Tā nu bija sanācis, ka mūsu ceļi līdz tam nebija krustojušies ne ar Vāciju, ne Franciju, Angliju, Itāliju, Nīderlandi. Tāpēc arī viņu zināšanas par Latvijas futbolu bija niecīgas. Bet interese kāpa ar katru dienu. Pēc izlozes, kas mūs saveda kopā ar Vāciju, Nīderlandi un Čehiju, tai jau bija sniega bumbas efekts. Īpaši Vācijā, kur atklājās arī Olivera Kāna latviskās saknes... Viens otrs no šiem kontaktiem „strādā” joprojām. Tāpēc var teikt, ka kopējiem spēkiem ar futbolistiem (Māri Verpakovski visi tobrīd plēsa 100 daļās) izdevās pateikt kaut ko daudz vairāk, kā daudzi eiropieši bija dzirdējuši pirms tam. Arī tāda ir sporta misija.

Nevis investēja, bet apēda

Un jo diena, jo sāpīgāk nākas atcerēties kādu pavisam citu  20.novembra epizodi. No „Vairāk saules” mājās pārrados ap 7:30. Uz sievas izbrīnīto jautājumu: „Kur tad tik vēlu (agri?)?”, atbildēja meita, kurai tobrīd bija 17. „Mamma, bet tētim taču tādi svētki! Otras tādas dienas viņa žurnālista karjerā var arī nebūt.”

Un tagad redzot norises Latvijas futbolā, nākas atzīt, ka Līga „kak v vodu gļadela...” No kādreizējās spozmes palikušas pāri tikai krāsmatas un pelni. Tobrīd LFF noslēdza labus līgumus ar LMT un Nordea, saņēma krietnu dotāciju no UEFA par līdzdalību Euro 2004 finālturnīrā. Taču laikam jau pārāk daudz nācās ieguldīt daža vadītāja biznesa sūcēs. Diemžēl dotācijām un sponsorējumiem pienāca gals un tagad LFF staigā ar nabaga tarbu plecā. Jau labu laiku treniņspēles izlasei notiek tikai ar tām valstīm, kas gatavas mūs uzņemt un apmaksāt ceļa izdevumus. Šajā kategorijā ir ne tikai Austrija vai Polija, bet arī Angola un Gana... Taču, redzot mūsu vietu FIFA rangā, daudzi vairs negrib ar Latviju spēlēt. Nav prestiži, publiku stadionos ar to nepievilināsi. Un vēl par to jāmaksā! Nē, paldies. Tā pateica arī Velsa, ar ko risinājušās sarunas par spēli aizvadītajā nedēļā. Un tā nu sanāca, ka Latvija bija gandrīz vai vienīgā Eiropas valsts, kas šajā datumā bija brīva.... un Jelgavā spēlēja Latvijas izlase un Latvijas Virslīgas izlase. Tas bija vienīgais risinājums, ka sapulcināt izlases kandidātus, taču ārzemēs spēlējošos uz šādu maču izsaukt nevarēja, nebija arī jēgas, jo būti tikai lieka tērēšanās. Turklāt naudas jau nav kļuvis vairāk. Tajā pat laikā mums ir spēlētāji no Premjerlīgas (Kaspars Gorkšs), no Bundeslīgas (Artjoms Rudņevs), no Krievijas Premjerlīgas (Aleksandrs Cauņa), no Šveices līgas (Andris Vaņins). Komandas centrālā ass izskatās gana spēcīga, taču mehānisms, kurā no kabīnes birst iekša smiltis, nav lemts veiksmīgai funkcionēšanai. Diemžēl. Un situāciju var glābt tikai tā iestāde (LFF), kas situāciju nolaidusi līdz šādam līmenim. Diez vai ar tādiem pašiem „human resources”. Taču LFF vadības vēlēšanas bija pavisam nesen un nekas sevišķs tur nemainījās, tāpēc arī cerēt uz jūtamu uzlabojumu tuvākajos gados nav nekāda pamata. Skumji, bet fakts. Jo pārfrazējot O’Henri,  „Tādu ceļu paši esam izvēlējušies”.

Vai tiešām neko tādu vairs piedzīvot neizdosies? Mazu optimismu gan rosina vēsturiskie cikli – brīnumi Latvijas futbolā notiek apmēram reizi 20 gados. 1968.gadā „Daugava” gandrīz iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā. 1983. un 1984.gadā „Daugavā” gandrīz iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā. 2003.gadā Latvija kvalificējās „Euro 2004” finālturnīram. Vēl 10 gadi?

Avots: Parsportu.lv