Labāko spēlētāju noteikšanas principi ir svarīgi, jo...

Šorīt skatoties Nacionālās Hokeja līgas (NHL) labāko spēļu momentus piefiksēju vienu ļoti būtisku lietu, kas atšķir NHL un Kontinentālo Hokeja līgu (KHL). Šis nebūs salīdzinājums, kas nievātu KHL tēlu un iezīmētu nepārdomātās nianses, lai gan tāpat ir saprotams, ka KHL līdz ideālam ir vēl tāls ceļš ejams. Manuprāt, ļoti būtisks ir fakts, ka ne viss ir „jāpārkopē” no NHL, jo katram taču ir jābūt unikālam, bet tikai standarta lietas ir tās, pēc kurām KHL būtu jātiecas.

Viena, manuprāt, būtiska nianse KHL būtu jāizmaina. Kāpēc? NHL pēc katras spēles tiek noteikti trīs spēlētāji, kuri spēli aizvadījuši visproduktīvāk. Spēlētāji tiek izsaukti rindas secībā sākot ar trešo labāko, noturot intrigu līdz pirmajai zvaigznei, kuru nosauc pašās beigās. KHL arī tiek nosaukts katras komandas labākais spēlētājs, taču ar to ir par maz. Trenerim ir jānosauc labākais komandas spēlētājs, taču šeit ir viens ļoti būtisks faktors, kas šo izvēli padara daudz grūtāku un neobjektīvāku – bieži vien spēlē ir daudzi spēlētāji, kuri spēli ir teicami aizvadījuši, bet labākā spēlētāja godu nav izpelnījušies, tāpēc šo sistēmu varētu nedaudz izmainīt.

Ļoti labs piemērs bija vakardienas NHL spēle starp Ņūdžersijas „Devils” un Ņujorkas „Rangers”, kurā tikai par trešo labāko spēlētāju tika atzīts Patriks Eliašs, kurš piedalījās visos trīs vārtu guvumos, sakrājot trīs rezultatīvas piespēles. Otrais labākais spēlētājs bija Ņūdžersijas uzbrucējs Deivids Klārksons, kas guva divus vārtus un atdeva vienu rezultatīvu piespēli. Pirmā spēles zvaigzne bija Martins Brodērs, atvairot 24 no 25 izdarītajiem pretinieku metieniem. Pēc KHL sistēmas treneris varētu „sajukt prātā” un fanu attieksme par labāko izvēlēto spēlētāju varētu būt skeptiska, jo visu spēles zvaigžņu rādītais sniegums bija teicams. Šajā gadījumā Martins Brodērs pelnīti ieguva pirmo vietu, jo ielaist tikai vienus vārtus, ja pretinieku komandā ir tādi snaiperi, kā Marians Gaboriks un Riks Nešs, ir ļoti grūti.

Ļoti labs piemērs ir 2010. gada 28. janvāra KHL spēle starp Mitišču „Atlant” un Rīgas „Dinamo” komandām. Šajā spēlē, atspēlējoties no rezultāta 0:4, papildlaikā ar rezultātu 6:5 uzvarēja rīdzinieki. Izšķirošos vārtus spēles papildlaikā savā dzimšanas dienā guva Lauris Dārziņš. Par Rīgas „Dinamo” labāko spēlētāju tika atzīts Sandis Ozoliņš. Šajā spēlē komandas kapteinis atdeva divas rezultatīvas piespēles Robertam Bukartam un Marselam Hosam (video), kas bija panākuma atslēga uzvarētajā spēlē. Pats būtiskākais šajā spēlē ir tas, ka Laura Dārziņa reids no viena laukuma gala līdz otram un ļoti skaisti gūtie vārti dzimšanas dienā nav novērtēti, lai gan fani visticamāk labākā spēlētāja godu uzticētu Dārziņam, jo šie bija izšķirošie spēles vārti, kuri noteica spēles likteni. Vēl jo vairāk – uzvaras vārti tika gūti savā dzimšanas dienā.

Tad kāpēc labāko spēlētāju noteikšanas principi ir svarīgi? Ir būtiski noteikt labāko spēlētāju, taču citu spēlētāju sniegums arī ir jānovērtē. Arī zaudētāju komandā var būt spēlētājs, kas izcēlies un būtu pelnījis kļūt par spēles zvaigzni. Tam par labu piemēru kalpo 2009. gada NHL izslēgšanas spēļu duelis starp Vašingotnas „Capitals” un Pitsburgas „Penguins” komandām, kurā ar „hattrick” izcēlās Sidnijs Krosbijs un Aleksandrs Ovečkins. Papildlaikā uzvarēja „Capitals” vienība un likumsakarīgi, ka trīs labāko spēlētāju sarakstā būtu jābūt arī Krosbijam, lai gan viņa pārstāvētā komanda piedzīvoja zaudējumu.

Kas vēl liecina par to, kāpēc šādai labāko spēlētāju atzīšanai ir jābūt? Ne velti karstākie hokeja līdzjutēji, skatoties hokeja spēli, vienmēr gaida labāko spēlētāju nosaukšanu, kas ir svarīga spēles sastāvdaļa. Lai gan tas nav nekas īpašs, taču šis brīdis lielākoties tiek sagaidīts, kas liecina, ka arī skatītāju vidū spēlētāju novērtējums ir būtisks hokeja spēles elements.