Optimizēta maksājumu apstrāde ar PaymentHub: mūsdienīgs risinājums darījumu pārvaldībai (5)
04:18Skaistuma noslēpumi sievietei. Kā tos noturēt jebkurā vecumā?
18:02Valmieras autobusu parks uzsācis karu pret latviešu slavenību un citiem nodokļu maksātājiem (5)
17:56ATVADU FOTO GALERIJA UN VIDEO IZCILĀS AKTRISES RASMAS GARNES PIEMIŅAI (3)
08:13BOB MARLEY – ONE LOVE Official Tribute Show! 2024. gada 21. augustā (2)
Arī daudzi televīzijas skatītāji ir šokā par Supernovas konkursu, tā atlasi un kvalitāti.
Žurnālisti sazinājās ar pazīstamo vokālo pedagogu, profesoru Edgaru Kramiņu, kuram ir konkrēts viedoklis par šī gada veidoto konkursu "Supernova" jeb, tautas valodā runājot, ko sūtīsim uz Eirovīziju un vai Eiropas ārēs mums atkal nebūs kārtējais balagāns un kauns?
Edgars Kramiņš:
"Ko lai saku par „Supernovu”? Man ir kauns tās organizatoru vietā par to, kas notiek – sākot ar Starptautiska konkursa nacionālās atlases „cienīgo nosaukumu” un beidzot ar žūrijas komisijas sastāva veidošanu. Īpaši jau tāpēc, ka Eirovīzija notiks Austrijā! Pie tam pēc nosaukuma kāds vēl var padomāt, ka ir bijusi arī „Supernova 2013” vai „Supernova 2014”?
Ir muļķīgi iedomāties, ka noslēpjot Eirovīzijas konkursa nosaukumu jeb precīzāk aizslēpjoties aiz neko neizsakoša nosaukuma „Supernova”, mainīsies sabiedrības attieksme pret šo konkursu. Faktiski tie ir tie paši vēži, tikai citās kulītēs iesvērti. Kāpēc lai mainītos sabiedrības attieksme, ja ir skaidrs, ka Latvija Eirovīzijas finālā šādi atkal neiekļūs, jo jau pašos pamatos savus aprēķinus būvē visai merkantīliski.
Kāpēc šāda slepenība ap konkursu?
Skaidrs ir viens, kāds baidās no atklātības un tā, ka konkursa organizatoru patiesie mērķi tiks atklāti. Ne jau velti tik dziļa neuzticēšanās Starptautiskajai žūrijas komisijai, kuras vērtējumi aizvien tiek turēti dziļā slepenībā no sabiedrības. Taču Supernovas karalis ir kails un sabiedrība to saprot.
Nav taisnība, ka konkursa organizatori un žūrija meklē harizmātisku līderi, kas spētu aizraut Eiropu, jo tad Dona menedžere Ilze Jansone aicinātu savu aizbildni un Ievu Kerēvicu piedalīties konkursā, nevis kopā ar diviem bundziniekiem iespundētu viņus žūrijas komisijā. Un neko taču nedod fakts, ka reklamējot konkursu medijos vienu no viņiem esam pārdēvējuši pat par komponistu!
Skaidrs ir viens – konkursa slepenība ir atbaidījusi ikvienu kaut nedaudz sevi cienošu un Latvijā pazīstamu dziedātāju, kuru atlasē, diemžēl, sastapt nevarējām. Līdz ar to Supernovas atlase Eirovīzijai vairāk atgādināja Jauno izpildītāju konkursa „Jaunais vilnis” atlasi. Starp citu, arī sejas tieši tās pašas!
Aplūkojot konkursa rezultātus ir skaidri redzams, ka tās uzvarētāju vidū ir vai nu žūrijai pietuvinātu personu loks (fabrikanti: Antra Stafecka, Mārtiņš Ruskis, Aminata, Rihards Bērziņš) vai lielāku skatītāju atpazīstamību neieguvuši cilvēki, kas līdz ar to nevarētu kļūt par sāncenšiem iepriekš minētajiem.
Un visbeidzot ar ētiskajiem apsvērumiem. Kā vieni dziedātāji var spriest par citu savu kolēģu atbilstību konkursam? Vai tiešām Donam, kā pagājušā gada trešās vietas ieguvējam, vajadzētu spriest par Samantas Tīnas piemērotību šā gada Eirovīzijai, lai gan pagājušajā gadā viņa ieguva otro vietu?
Un visbeidzot, organizatoru imitētās darbības piesegā aizvien paliek neatbildēts jautājums: „Vai tas nav dziesmu konkurss, ja reiz notiek izpildītāju atlase?”
“Kino palīdz izstāstīt stāstus, kas ļauj asociēties ar notikumiem un piešķirt vērtību vietai, kurā dzīvojam. Man ir ticība, ka ļoti personīgs stāsts palīdzēs saprast, kādēļ bija vērts mirt par mūsu zemi. Daudzi ir aizmirsuši, ka mūsu valsts un iespēja brīvi izteikties nav dāvana – kāds to ir izcīnījis ar savu dzīvību un asinīm, un tas ir jāatceras,” diskusijā par latviešu kinofilmu lomu patriotisma veidošanā uzsvēra filmas “Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs.
Komerctransports ir instruments ar pievienoto vērtību – instruments, par kura iegādi lemj uzņēmuma vadītājs, bet ikdienā strādā – šoferis, tas ir instruments, kas palīdz gūt peļņu, kā arī veido uzņēmuma tēlu. Tas nozīmē, ka komerctransportam vienlaicīgi ir ļoti vienkāršas un tajā pašā laikā gana sarežģītas funkcijas. Tas prasa nopietnus ieguldījumus, un vienlaikus īsākā vai garākā termiņā nes arī ieguvumus, tāpēc rodas loģisks jautājums, kā paildzināt komerctransporta mūžu?