Dainis Lemešonoks: Savu Maximu nedzird

Zolitūdes traģēdija joprojām metīs nāves ēnu pār Latvijas sabiedrības apziņu arī tad, kad sen būs pazudusi no ziņu apskatiem un kad varbūt mums pat piemirsīsies lielveikala drupās dzīvi zaudējušo cilvēku skaits (54). Kaut mēs, cilvēki, esam tik dažādi un daudzveidīgi – vai vismaz ceram, ka tā ir –, dažas lietas vieno visus. Vai vismaz lielāko daļu no mums. Viena no šīm lietām ir līdzjūtība. Briesmīgi to teikt, bet tieši pārdzīvotais šausmu brīdis mūs piespieda saprast, ka cilvēki Latvijā ir daudz labāki, sirsnīgāki un nesavtīgāki nekā līdz tam bija pieņemts uzskatīt.

Taču vēl cita mūs apvienojoša lieta ir pavisam banāla – veikala iepirkumu groziņš. Ikviens no mums ir pircējs, izņemot tos dažus, kas spējuši šo patēriņa sastāvdaļu pilnībā uzticēt citiem ģimenes locekļiem vai, rocībai ļaujot, algotiem cilvēkiem. Tieši nepielūdzamā apziņa, ka “tas varēja/var notikt ar mani”, ir satriekusi visu nāciju un uz ilgu laiku.

Mēs pēkšņi sapratām, cik briesmīga ir samaksa par to labklājības ilūziju, kurā aizvadījām trīs “treknos” gadus. Apzināmies, ka pārāk liela ir varbūtība pašiem kaut kad vēl piedzīvot līdzīgus “kāršu namiņus”. Pasaule, kurā dzīvojam, ir pēkšņi pārvērtusies draudošās lamatās. Tagad ikviens tās elements šķiet nepareizi projektēts un greizi uzbūvēts “par zemāko cenu”, savienots ar pārāk mīkstām skrūvēm. Turklāt neviens pat netaisās uzņemties atbildību par līdzcilvēku drošību, jo tas “nav iekļauts tāmē”.

Latvijas sabiedrība bija samierinājusies, ka ar to īpaši nerēķinās šīs pasaulītes varenie, kam nauda vai valsts amati. Tāpēc jau mūs nemaz nešokēja tas, ka lielveikalu “Maxima” darbinieki, pēc traģēdijas žēlojoties par savas vadības attieksmi pret drošību un darba apstākļiem, vēlējās palikt anonīmi – ak, cilvēkiem taču šajā valstī būs joprojām jādzīvo un kaut kā jāiztiek, kāpēc viņiem spļaut pret vēju... Mūs pat vairs neizbrīnīja tas, ka valdība par katastrofas izmeklēšanas “sabiedriskās” komisijas vadītāju demonstratīvi iecēla bijušo specdienestu vadītāju, kurš līdz šim nodarbojies tieši ar informācijas slēpšanu, nevis tās publiskošanu. Taču ļaudīs bija naiva ticība tam, ka ar mums rēķinās vismaz kā ar patērētājiem. Mēs bijām pārliecināti, ka “klients ir karalis” un pircējam vienmēr būs taisnība, ka iepirkumu centri ir tempļi, kurā mūs pielūdz kā elkus, ka ar saviem maciņiem un iepirkumu groziņiem spējam nodrošināt gan tirgotāju, gan visu ar viņiem saistīto ļaužu – reklāmistu, produktu izvietotāju seriālos un šovos, televīzijas kanālos strādājošo – cieņu un pazemību mūsu priekšā.

Pēkšņi mēs apjēdzam, ka attieksme pret pircējiem lieltirgotavās, kas, aprīkotas ar kases aparātiem un spiesti laipniem darbiniekiem, rūpīgi aprēķina mūsu maksāto pievienotās vērtības nodokli, var būt tieši tāda kā “krutkas” tirgoņiem, kuri ar vieglu roku pārdeva saviem “karaļiem” metilspirtu. Taču cilvēks, kam tiek laupītas jebkādas ilūzijas, kļūst bīstams. Tāpēc tie, kuri ir pieraduši uzskatīt sevi par šīs zemes kungiem un valdniekiem, lai rēķinās, ka tuvākajos gados agrāk tik pacietīgā un pret varu biklā Latvijas tauta var reizēm uzvesties “visai neadekvāti”.

Dainis Lemešonoks, speciāli Krusttevs.com