No biržas miljoniem līdz lauku viensētai

Par šo cilvēku baumu un mītu, šķiet, ir vairāk nekā smilšu graudu pludmalē, turklāt virkni šo mītu par sevi radījis viņš pats. Tikpat pretrunīga, cik viņa personība, ir arī informācija, ko par viņu izplata dažādi avoti. Germans Sterļigovs, kurš deviņdesmito gadu sākumā miljonu nopelnīja burtiski vienā dienā, par sevi liek runāt joprojām.

Kamēr viņa līdzgaitnieks Sergejs Mavrodi „atgriezies pie saknēm”, slejot jaunu finanšu piramīdu, Sterļigovs, lai arī aktīvi pievērsies kristīgajai ticībai un sevi nekautrējas pat dēvēt par aitkopi, joprojām sevi pozicionē kā ekspertu ieguldījumu lietās un inovatīvos projektos, neskatoties uz to, ka viņa līdzšinējā darbība vērtēta, saudzīgi sakot, ļoti pretrunīgi.

Viens no pirmajiem legālajiem padomju miljonāriem dzimis 1966.gada 18.oktobrī Maskavas apgabalā, un viņa radu raksti iestiepjas savulaik slavenā Rjazaņas muižnieku klanā. Astoņdesmitajos gados Maskavā beidzis specializēto angļu skolu, pēc tam strādājis izpildkomitejas kultūras nodaļā. Iestājies Lomonosova vārdā nosauktās Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē (dažādi avoti min arī citas fakultātes), bet otrajā kursā studijas pametis un pievērsies biznesam – strādājis kooperatīvos, kas nodarbojušies ar koncertu organizēšanu un juridiskajiem pakalpojumiem.

Pēc citiem datiem – nākamais oligarhs bijis saistīts ar čekas kontrolē strādājošo kooperatīvu ANT (atšifrējums oriģinālā: automātika – zinātne – tehnika), ar kuru saistīta viena no 1990.gada skaļākajām Padomju Krievijas krimināllietām par militārās tehnikas kontrabandas mēģinājumu, kurā līdzdarbojusies virkne augsta ranga militārpersonu...

Miljonārs vienas dienas laikā

1990.gada decembrī Sterļigovs dibina vienu no pirmajām padomju preču – izejvielu biržām „Alisa”, ko nosauc par godu savam sunim. Šī amizantā fakta dēļ nākamais oligarhs darījumu aprindās uz ilgu laiku izpelnās palamu Kucēns. Biržas pamatkapitāls toreiz bija „nieka” 25 tūkstoši rubļu, bet pēc kāda laika Sterļigovs bankā saņēma divu miljonu rubļu kredītu.

Lai arī vēl šobaltdien savā mājas lapā biznesmenis noliedz, ka, izņemot viņa brāli, pie biržas šūpuļa būtu bijis vēl kāds, ir visai drošas ziņas, ka par kredītu galvojis cits „Alisas” līdzdibinātājs, 1989.gadā pirmā legālā padomju miljonāra statusu ieguvušais (pirms paša Sterļigova) Artjoms Tarasovs. Tā kā jaunveidotā birža darbojās bezkonkurences apstākļos, Sterļigovs jau pirmajā tās darbības dienā kļuva par miljonāru, savukārt tolaik tik iespaidīgais kredīts tika atdots jau pēc trim mēnešiem.

Īsā laikā „Alisa” kļūst par varenu starptautisku biznesa impēriju ar vairāk nekā 80 filiālēm visā pasaulē un divarpus tūkstošiem darbinieku, un tolaik ne reizi vien no žurnālu vākiem pretī raugās vizuāli necilais, taču gados vēl ļoti jaunais multimiljonārs, kurš, kā ikviens no izcili pārtikušās biznesa elites, piesaistīja uzmanību ar greznu dzīvesveidu.

Jaunais patriotisma guru

Deviņdesmito gadu vidū ekscentriskais uzņēmējs tomēr nolemj distancēties no lielās naudas pasaules. Viņš kļūst par arhimandrīta Kirila garīgo dēlu, pārtrauc komercdarbību un nododas patriotisma kustībai. 1998.gadā Sterļigovs tiek ievēlēts par Viskrievijas sabiedriski politiskās kustības „Vārds un darbs” vadītāju. Kustības emblēma ir ne mazāk savdabīga un uzmanību piesaistoša, kā tās līdera darbība – uz tās attēlots atvērts Evaņģēlijs, no kura rēgojas zobens, šķēps, runga, kara cirvis, Kalašņikova automāts un pistole ar klusinātāju.

Kustības ambīcijas tolaik bija vērā ņemamas – nokļūšana pie varas un ātra kārtības ieviešana visā Krievijā, pilnībā aizliedzot abortus (pret tiem biznesmenis vēl pirms pāris gadiem sarīkojis atsevišķu kampaņu), sektu, okultistu un ekstrasensu darbību, seksuālo audzināšanu skolās un „apziņas amerikanizēšanu”, tā vietā par pamatu ņemot pareizticīgās baznīcas dogmas. Vērienīgie plāni gan tika aprauti pusvārdā – pēc gada Sterļigovs savu kustību pārdēvēja par „Krievu māju”, un šī iemesla dēļ Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija atteicās reģistrēt tās sarakstu.

Politikā – ar mītu par zārkiem

Taču pēc šādas neveiksmes no aktīvās politiskās darbības multimiljonārs gan neatteicās. Tā vietā viņš atgriezās ar paša sacerētu leģendu – 2002.gadā Krasnojarskas apgabala gubernatora vēlēšanās Sterļigovs balotējās kā ekskluzīvu zārku magnāts, kurš kopā ar brāli it kā bija izveidojis attiecīga profila uzņēmumu, kas veiksmīgi nodarbojas ar dārgu koku zārku izgatavošanu un rituāla piederumu vairumtirdzniecību.

Tiesa, vēlāk neveiksmīgais politiķis atzinās, ka tas bijis „uzņēmums – rēgs”, kas bijis pilnībā izdomāts un darbības laikā tā arī nav izgatavojis nevienu „koka mētelīti”, bet mīta uzturēšanai nemitīgi sludināts, ka pēc īpaša pasūtījuma izgatavotās mūža mājas tiek pārdotas tikai vairumā un uz ārzemēm. Vēlāk viņš arī atzinis, ka īsi pirms ASV armijas iebrukuma Irākā piedāvājumu par zārku piegādi vairumā izteicis toreizējam ASV līderim Džordžam Bušam. Uzņēmuma darbības popularizēšanai ekscentriskais darbonis pat izvēlējies sev raksturīgus, uzmanību piesaistošus reklāmas saukļus par Kukulīti, kurš „steidz iegādāties sev zārciņu” un solījumiem „klientu” ievietot mūžamājās „bez diētas un aerobikas”.

Tomēr pat šāds „karātavu humors” ceļu uz lielo politiku biznesmenim nepavēra. Krasnojarskas gubernatora vēlēšanās viņš ieguva vien 0,1 procentu balsu un 12.vietu 14 kandidātu konkurencē. Daudz veiksmīgāks nebija arī mēģinājums 2003.gadā iesēsties Maskavas mēra krēslā, kad viņu atbalstīja vien 3,65 procenti vēlētāju.

Savukārt vēl pēc gada cīņa par Krievijas prezidenta amatu beidzās pat nesākusies, Centrālajai vēlēšanu komisijai atsakot reģistrāciju. Pēc šī fiasko oligarhs dzīvi mainīja par 180 grādiem...

Uz dzīvi meža vidū

Pēc neveiksmīgā Vladimiram Putinam mestā izaicinājuma – mēģinājuma startēt Krievijas prezidenta vēlēšanās – Sterļigovs atklāja, ka, finansējot kampaņu, pamanījies iekulties pamatīgos parādos. Uzņēmējs pārdeva prestižajā rajonā, par „miljonāru ciematu” dēvētajā Rubļovkā esošo četru stāvu un 20-istabu savrupmāju, penthouse tipa apartamentu Ņujorkā ar skatu uz Brīvības statuju, aizgāja no greznām biroju telpām Volstrītā un Londonas centrā, atteicās no pils Burgundijā un sava uzņēmuma galvenā biroja Sarkanajā laukumā un pārcēlās uz Možaiskas rajonu, kur bija augusi viņa māte.

Tāpat Sterļigovs atbrīvojās no simtiem miljonu sterliņu mārciņu vērtajām akcijām, bet viņa sieva Aļona, kuru viņš bildinājis dažas minūtes pēc abu pirmās satikšanās, dārglietas un augstās modes dizaineru tērpus nomainīja pret pavisam necilu garderobi.

Nespēdams atteikties no izrādīšanās, Sterļigovs nomaļajā lauku ciematā uzslēja greznu savrupnamu, būvniecības laikā kopā ar ģimeni mitinoties teltī meža klajumā. Taču drīz vien izrādījās, ka arī šīs pūles nebija tā vērtas – lepno jaunburžuja māju drīz vien aprija liesmas. Saimnieks to uztvēra kā signālu, ka nams askētiskajam dzīvesveidam bijis par greznu, un tapa divas krietni pieticīgākas mītnes ar savdabīgām naturālajām saimniecībām. Viensētā, kurai nav ne piebraucamo ceļu, ne elektrības pieslēguma (to saimniecībai nodrošina ģenerators), pavisam nelielā skaitā tiek audzētas vistas, zosis, tītari, kazas un govis, bet pie 20 kilometru attālumā esošās vasarnīcas ierīkotas aitu ganības.

Pats Sterļigovs šādu ekstrapieticību pamato ar pārliecību – „ja šeit būtu elektrība, te sabrauktu visa pasaule – nodokļu inspekcija, milicija un citi”, taču viņš ar ģimeni šeit „ieradušies nevis mocīties, bet dzīvot”... Ap to laiku publiskajā telpā parādījās informācija, ka agrākais sabiedrības „krējuma” pārstāvis pat uz savas vizītkartes kā nodarbošanos norādījis „aitkopis, zoskopis un truškopis”.

Savukārt uz jautājumu „Vai ir kaut kas, pret ko jūs būtu gatavs mainīt dzīvi lauku viensētā?” Sterļigovs tolaik atbildēja, ka „tikai pret vietu Kremlī”.

Šajā askētiskajā gaisotnē Sterļigova un viņa sievas pieci bērni audzināti saskaņā ar reliģiskiem priekšrakstiem un bez vispārizglītojošu skolu apmeklēšanas – tā vietā pie viņiem ieradās mājskolotāji, kas cita starpā mācīja arī tuvcīņu, turklāt visas uzņēmēja atvases labi prot apieties arī ar šaujamieročiem.

Taču pat neveiksmes politikā nav atturējušas uzņēmēju no pilnīgas muguras pagriešanas šai jomai, viņš pat pamanījies piesaistīt uzmanību ar īpatnējiem padomiem valsts vadītājiem. Piemēram, 2010.gada beigās Sterļigovs ar atklātas vēstules palīdzību aicinājis Krievijas prezidentu un premjeru valsts kases papildināšanas nolūkā pārdot ārvalstīm Krievijas teritoriju no Sahalīnas līdz Urāliem...

Dīvainie un nerealizētie projekti

Līdz šim turīgais un patriotiski noskaņotais uzņēmējs bijis saistīts arī ar virkni savdabīgu aktivitāšu un nodibinājumu – bez jau minētās pretabortu kampaņas viņš cita starpā konsultējis Pretsmēķēšanas biedrību, ievēlēts par Maskavas muižniecības vadītāju, izveidojis un vadījis Ivana Bargā bibliotēkas meklēšanas štābu, ar kādreizējo Čečenijas līderi Džoharu Dudajevu apspriedis iespējas pārstāvēt nemierīgās valsts intereses starptautiskajā arēnā u.c.

Rūpes par savas tautas veselību un nākotni odiozais uzņēmējs apliecina arī 2006.gadā, kļūstot par vienu no nekomerciālās partnerības „Nedzerošo vīriešu reģistrs” dibinātājiem, kā kompanjonu pieaicinot savu draugu, „Kamaz” Informācijas dienesta vadītāju Vladimiru Samoilovu. Kādā no tā laika intervijām agrākais multimiljonārs žēlojās, ka „krievu tautas vairs nav, palikuši tikai televīzijas skatītāji”.

Te jāpiebilst, ka pats Sterļigovs ir kategorisks TV pretinieks, un viņa mājās principa dēļ nav televizora. Leģenda vēsta, ka pirms došanās prom no greznā apartamenta viņš savu tālrādi sašāvis ar naganu. Tāpat viņa ģimene nelieto internetu, un pats Sterļigovs savulaik izteicies, ka „tie smadzeņu skalošanas kanāli” (TV un tīmeklis) nav vajadzīgi, tā vietā ģimenei labāk apsēsties pie galda un apspriest kādu grāmatu.

Plašu uzmanību piesaistījis arī oriģinālais projekts ar nosaukumu „Pret sastrēgumiem”, kura ietvaros uzņēmējs rosina maskaviešus „mainīt darbu pret identisku, bet tuvāk dzīvesvietai”. Jau projekta pirmsākumos īpaši izveidotajā mājas lapā izvietoti vairāki simti sludinājumu ar darba maiņas piedāvājumiem. Bez tam viņš ar domubiedriem sola 300 tūkstošus rubļu tam, kurš izdomās saprātīgu veidu, kā novērst auto sastrēgumus, piemēram – aizvācot no ceļiem tos, kuri ikdienā pie stūres sēžas „bez vajadzības”.

Uzņēmēja „kontā” atrodami arī vairāki nerealizēti projekti. Kā viens no tiem jāmin Sterļigova iecere Rjazaņā izveidot dzimtas viensētu ar palīgsaimniecību. Lai gan nodoma īstenošanai vietējā izpildkomiteja pat piešķīra zemi, ko pēc nepilna gada atņēma, jo plānotie darbi pat nebija sākti. Tāpat nerealizēta palikusi ideja par Sterļigovu muzeja izveidi un Ostapa Bendera pieminekļa uzcelšanu Riodežaneiro. Pats Sterļigovs vēlāk neveiksmi skaidroja ar to, ka vietējā vara nav piekritusi dižā afērista monumenta uzstādīšanai Kopakabanā un bijusi gatava atvēlēt tam vietu pilsētas nomalē.

2007.gadā publiskajā telpā nonāca informācija, ka Sterļigovs devies uz Afganistānu, kur nolēmis nodarboties ar aitkopību un jau iegādājies pirmos mājlopus, bet tad saņemts gūstā. Vēlāk viņš gan skaidrojis, ka viņu aizturējuši vietējā drošības dienesta darbinieki, lai noskaidrotu atbraucēja nodomus, bet tajā pašā dienā viņu atbrīvojuši. Tiesa, figurēja arī vēlāk tā arī neapstiprināta versija, ka izpirkšanas maksas saņemšanas nolūkos uzņēmēju sagūstījuši nemiernieki.

Partneri nositas avārijā un krītot pa kāpnēm

Pateicoties plašajai publicitātei, sabiedrībā par Sterļigovu ne bez pamata bija izveidojies priekšstats kā par avantūristu. Jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidū gan izskanēja informācija, ka ekscentriskais aktīvists nomierinājies, taču Krievijas mediji tūlīt minēja, ka turpinājums gaidāms visai drīz.

2008.gada beigās, pašā pasaules finanšu krīzes „karstākajā” punktā, Sterļigovs paziņoja par jauna ekonomikas glābšanas megaprojekta – „Pretkrīzes norēķinu – preču centra” – izveidi. Līdzīga pieredze esot gūta jau padomju impērijas agonijas laikā deviņdesmito gadu sākumā, kad algas strādājošajiem daudzviet maksātas „graudā”, un viņi paši sev nepieciešamās lietas ieguvuši bartera ceļā.

Mediju kanāli drīz tika piesātināti ar vēstījumiem, ka „barters glābs biznesu”, un nepieciešams tikai veidot globālu preču apmaiņas sistēmu. Attiecīgā centra potenciālajiem dalībniekiem tika piedāvāts iemaksāt no 30 000 līdz 200 000 eiro atkarībā no plānotās aptveramās teritorijas un tās atrašanās vietas, un drīz vien, šķietamo peļņas iespēju iekārdināti, ap Sterļigovu sāka pulcēties ārvalstu biznesmeņi.

Vēlāk ārvalstu prese ironiski atzīmēja, ka visiem šī projekta partneriem rezultāts bijis viens un tas pats – pretī viņi nav dabūjuši neko. Kamēr pats biznesmenis preses konferencēs būra gaisa pilis, lielījās ar vērienīgiem darījumiem un milzu apgrozījumu, vēlāk atklājās, ka ievērojamākā pozīcija bijuši tieši izdevumi PR vajadzībām. Turklāt ar zināmu humora devu tika atzīmēts, ka par globālu, uz datorprogrammām balstītu sistēmu runā cilvēks, kuram darbs ar datoru ir tikpat svešs kā Āfrikai sniegs...

Zīmīgi, ka vairāki „apmaiņas centra” partneri, kuri pazaudēja naudu Sterļigova „superprojektā”, gājuši bojā mīklainos apstākļos. Piemēram, Omskas uzņēmējs Igors Sadovničs, kurš pirmais nolēma pamest dīvaino projektu pēc tam, kad tajā bija ieguldījis 350 tūkstošus eiro, 2009.gadā uz šosejas Omska – Novosibirska zaudēja dzīvību neizprotamā autoavārijā. Savukārt partneris, kurš vadīja projekta attīstīšanu Amerikā, gāja bojā, nokrītot pa kāpnēm.

Savukārt, kad virkne citu biznesmeņu sāka pieprasīt atpakaļ ieguldītos līdzekļus, Sterļigovs viņus vienkārši „aizsūtīja tālāk”, un piešmauktie investori vērsās tiesībsargājošās iestādēs. Tiesas uzlika arestu „bartera centra” kontam, taču, pēc visa spriežot, tas notika mazliet par vēlu – organizācijas kontā tajā brīdī bija atlikuši vairs tikai 44 tūkstoši rubļu.

Medijs „RusBusinessNews” savulaik ziņoja, ka tā rīcībā ir dokumenti, kas apliecina – deviņu mēnešu laikā „bartera centrs” no uzņēmējiem savācis nepilnus divus miljonus eiro, un nauda lielākoties tērēta, lai ražotu un izplatītu dažādus mītus par „ienesīgo” lielprojektu. Ap 30 miljoni rubļu izdoti biroja uzturēšanai, vēl 38,5 miljoni rubļu – reklāmai, savukārt sava tēla veidošanai Sterļigovs nolīdzis veselu aģentūru.

Terors pret kaimiņiem

Aptuveni vienlaikus ar megaprojekta sākumu Sterļigovs par simbolisku summu iegādājies plašu savrupmāju, ko tūlīt pārvērtis neieņemamā, ar dzeloņdrātīm apvītā cietoksnī. Uzņēmējs mājās glabā Kalašņikova automātu, turklāt pa laikam mēdzis tracināt kaimiņus, no savas durvju priekšas „izmēģinot” dažādus šaujamos, un šī izklaide uz mirkli pierimusi tikai pēc tam, kad pēc vietējo iedzīvotāju lūguma iejaukusies Krievijas Ģenerālprokuratūra.

Tāpat mājas bijušais īpašnieks, kurš pēc apmeties jaunā mājā kaimiņos, apgalvo, ka Sterļigovs ar apvidus auto apzināti uzbraucis viņa zirgam, bet viņa sievai uzbrucis ar nazi. Bez tam uzņēmējs pamanījies ieriebt kādreizējam savas mājas īpašniekam, atslēdzot elektrību, pārgriežot paša zemes gabalu šķērsojošo kabeli...

Kas slēpjas aiz vismaz šķietami kvēli ticīgā uzņēmēja un kāda ir viņa patiesā seja, to laikam nezina neviens. Krievijas prese šajā sakarā ironizē, ka bārda noteikti ir īsta, bet par visu pārējo var šaubīties. Vietā piebilst, ka pat laiku odiozais uzņēmējs skaita saskaņā ar svētajiem rakstiem, un tādējādi šobrīd viņš dzīvo 2020.gadā. Taču, zinot līdzšinējos Sterļigova darbības līkločus, nav izslēgts, ka drīzumā viņš atkal nāks klajā ar kādu savdabīgu megaprojektu...