Olga

Foto: No befan.it. Visu bosu boss – tā Cosa Nostra vadoni dēvē viņa līdzgaitnieki un ne tikai….

Daudziem vārds „krusttēvs” asociējas ar Cosa Nostra tipa kriminālo klanu bosiem – viltīgiem, slīpētiem, ietekmīgiem un barbariskiem tipāžiem, kuri pastāvīgi atrodas savas privātās armijas ielenkumā un ir gatavi uz visu. 

 

Nežēlīgas izrēķināšanās ar nepakļāvīgajiem, konkurentiem, nodevējiem, likumsargiem, kukuļošana, šantāža, prostitūcijas, azartspēļu, kontrabandas un citu ienesīgu rūpalu kontrole - tāda visos laikos bijusi šo glamūrā dzīvojošo varas simbolu ikdiena.

 

Portāls KRUSTTEVS.COM izvēlējies piecus no jaunāko laiku vēsturē labi zināmiem „mafiozo”, kuriem neizbēgami piemitusi tieksme uz avantūrismu, negantumu, risku un vēlmes pēc varas un lielās naudas. Lai arī lielāko daļu kriminālo dūžu vieno faktors, ka savā nāvē viņi mirst reti, vairums no „lieliskā piecinieka" pēdējo elpas vilcienu sagaidījuši nebūt ne lodes vai bumbas sprādziena dēļ. Atšķirībā no viņu pretiniekiem. 

 

Amerikas gangsteru leģenda Als Kapone

 

Iespējams, daudziem nav zināms, ka bēdīgi slavenā bandītu barveža pilnais vārds bija Alfonss Gabriēls Kapone. Dzimis 1899.gadā Amerikā itāļu imigrantu ģimenē, kurā auga starp deviņiem brāļiem un māsām, kriminālās Bruklinas aprindas viņš sāka iepazīt 14 gadu vecumā. Par skolotājas piekaušanu vēlāko mafiozo izmeta no skolas, kā rezultātā puisis sāka pašizglītoties uz ielas.

 

Lai nopelnītu vairāk naudas, viņš pārcēlās uz Čikāgu, kur sāka nodarboties ar alkohola kontrabandu un prostitūciju. Ar laiku šīm nelegālajām darbībām Kapone pievienoja arī azartspēles un reketu... Viņa kriminālie apvāršņi pletās arvien platāki. Lai spodrinātu savu sabiedrisko tēlu, viņš pievērsās labdarībai. Un kādēļ gan to nedarīt, ja gadā Kapones banda nopelnīja ap 100 miljoniem dolāru? (20.gadsimta sākumā!)

 

Kapone tiek uzskatīts par ietekmīgāko mafijas bosu Amerikā 20.gadsimtā. Ironiski, bet Kapones vecākais brālis Vinsents Kapone bija policijas virsnieks Nebraskā, kur nodarbojās… tieši ar alkohola kontrabandas apkarošanu. Lai slēptu savu saikni ar kriminālo brāli, Vinsents nomainīja savu vārdu uz Ričards Hārts. Žurnālisti gan pēc laika viņa patieso identitāti tāpat atklāja.

 

Skaļākais Kapones kriminālās karjeras skandāls bija Valentīndienas slaktiņš, kurā tika nogalināti septiņi mafijas bosa ienaidnieki. Pēc šī slaktiņa sabiedrība atklāja Kapones – labdara patieso seju un viņš zaudēja savu labo reputāciju.

 

Lai arī Kapone bija ilgstoši pakļāvis teju visus vietējos tiesnešus, policistus un dažāda veida tiesībsargājošās institūcijas, no cietumsoda viņam izvairīties neizdevās - federālajā cietumā viņu iesēdināja par nodokļu nemaksāšanu. Kapone mira 1947. gada janvārī, turklāt viņa aprindām netipiskā nāvē – ar sirdstrieku.

 

Pēc nāves lielais mafijas dižvīrs iekļuvis daudzu literātu darbos. Viena no spilgtākajām ir Braiena de Palmas uzņemtā „Neaizskaramie”, kurā Kaponi atveido Roberts de Niro.

 

„Teflona krusttēvs” Džons Gotti

 

Kādēļ viņu sauc par teflona krusttēvu? Vienkārši – likumsargiem visas Dž.Gotti kriminālās karjeras laikā tā īsti neizdevās „piesiet” nevienu pārkāpumu. Iespējams, Gotti tiesībsargu redzeslokā vispār nebūtu nokļuvis, ja vien nebūtu pārāk uzticējies savai „labajai rokai” – „slapjo lietu speciālistam” Salvatorem Gravano, kuru kriminālajās aprindās dēvēja par „Semiju – Bulli”.

 

Līdzīgi kā Kapones, arī Gotti saknes meklējamas Itālijā, kur dzimuši mafijas bosa vecāki. Lielāko daļu dzīves gan viņi pavadīja Amerikā, tādēļ arī Gotti dzimtene ir ASV. Viņš dzimis Bronksā kā piektais bērns 13 bērnu ģimenē.

 

30 gadus mafijas bosam bija izdevies izvairīties no jebkādām apsūdzībām. Katru reizi, kad pār viņa reputāciju krita kaut mazākā šaubu ēna, atradās liecinieki, kas bija gatavi tiesas priekšā apzvērēt viņa nevainību. Šie cilvēki labi zināja, kas viņiem draud, ja nemelos gana pārliecinoši…

 

Gotti nodeva tieši Gravano – kad 1990.gadā abi nokļuva Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) ķetnās, Gravano bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem atzinās, ka pildījis Gotti pavēles, bijis mafijas bosam kā suns, kas dara visu, ko saimnieks liek. Tolaik tas bija kaut kas mafijas vēsturē neredzēts, bet Gravano tik ļoti baidījās no elektriskā krēsla, ka bija gatavs sadarboties ar prokuroriem jebkādā veidā. Rezultātā 1992.gadā Gotti tika piespriests mūža ieslodzījumu, bet pēc desmit gadiem viņš cietumā nomira no kakla vēža. Tobrīd viņam bija 61 gads.

 

Kriminālo impēriju Gotti uzbūvēja, par pamatu ņemot narkobiznesu, sutenerismu, nelegālā alkohola tirdzniecību un pasūtījuma slepkavības. Visus „slapjos ”darbus veica viņa tolaik vēl uzticamais draugs. Gotti zelta laikos viņa peļņa vidēji gadā bija 16 miljoni dolāru. „Teflona krusttēvam” patika dižoties ar savu naudu, un apaļu summu viņš ik gadu atvēlēja, rīkojot tradicionālo salūtu par godu ASV Neatkarības dienai, šādi iepriecinot apkārtējos iedzīvotājus.

 

Gotti pārliecība jau no bērnības bija ļoti skaidra – spēks ir daudz noderīgāks nekā prāts. Viņš uzskatīja, ka darbs kā veids, lai kaut ko sasniegtu, ir domāts muļķiem un nolēma pats visu sasniegt citos veidos. Spriežot pēc dažādi iegūtajiem miljoniem, tas viņam izdevās visai veiksmīgi. Starp citu, daudzus Gotti noziegumus visai precīzi atspoguļo filma „Soprano ģimene”.

Krievijas „krusttēvs” ar iesauku Japončiks

 

Tik mīļi tiek dēvēts Solncevas grupējuma līderis Vjačeslavs Ivaņkovs, kurš cietumos pavadījis trešo daļu mūža. Pie savas iesaukas viņš ticis sava nelielā auguma un pašķībo acu dēļ, turklāt viņš savulaik meistarīgi apguvis arī japāņu džiu-džitsu kaujas mākslu. Viņš ir dzimis 1940.gadā Gruzijā, bet bērnībā pārcēlies uz Maskavu.

 

Savu mafiozo karjeru viņš sāka Padomju Savienībā sešdesmito gadu beigās, bet lielāko bagātību nopelnīja ar reketu, laupīšanām un ieroču un narkotiku kontrabandu. Agrāk Japončika peļņas gūšanas mehānisms bija – ar viltotām milicijas darbinieku apliecībām iekļūt turīgu ļaužu mājokļos un naski viņus aptīrīt, aiznesot visu naudu un dārglietas. Zināms, ka pagājušā gadsimta 70.gadu beigās Japončika grupējums „paviesojies” arī Rīgā.

 

Atšķirībā no mafijas krusttēva Gotti, kuram visu laiku laimējās izsprukt no policijas un FIB nagiem, Japončiku par nelikumībām noķēra gana bieži. Tieši vētrainajā pārmaiņu laikā 1991.gadā viņu atbrīvoja pēc ilgu gadu ieslodzījuma. Gadu vēlāk viņu atkal iemeta aiz restēm uz deviņiem gadiem par Ņujorkas Krievijas emigrantu kopienas Braitonbīčā terorizēšanu un fiktīvām laulībām.

 

2004.gadā viņu deportēja uz Krieviju, kur Japončikam inkriminēja vēl vienu noziegumu – divu turku noslepkavošanu kādā Maskavas restorānā. Pēc gada tiesa gan Japončiku attaisnoja.

 

Iespējams, liktenīga sakritība – nāvējošus šāvienus Japončiks saņēma Maskavā 2009.gada vasarā pēc smalkām pusdienām… taizemiešu restorānā. Izmeklētāji pieļauj, ka tas bijis atriebības gājiens par kādu Ivaņkova kā kriminālās pasaules šķīrējtiesneša lēmumu.

 

Sicīliešu „dons” Salvatore ‘Toto’ Rīna

 

Sicīlijas mafijas „Costa Nostra” boss Salvatore Rīna „krusttēvu vēsturē” iegājis ar sevišķi lielo brutalitāti. Ne velti viņš iemantojis divas iesaukas – „La Belva”, kas itāļu valodā nozīmē „zvērs”, un Toto. Viņš atzīts par vainīgu vairāk nekā 100 ar slepkavībām saistītās apsūdzībās.

 

Rīnas galvenais darbības lauciņš – heroīna tirdzniecība. Viņš vēlējās arvien palielināt sava narkobiznesa ietekmi, un šim nolūkam derēja visi ieroči. Toto ir viens no retajiem mafijas krusttēviem, kurš nebaidījās nogalināt arī pret viņu noskaņotos prokuratūras darbiniekus, tiesnešus un žurnālistus. „Slavenākais” starpgadījums notika 1992.gadā, kad netālu no Palermo ar zem šosejas izvietotām sprāgstvielām pēc Rīnas pasūtījuma tika nogalināts tiesnesis Džovanni Falkone. Pēc pāris mēnešiem ar Toto ziņu tika „novākts” Falkones draugs un darba turpinātājs Paolo Borselīno, kurš gāja bojā bumbas sprādzienā.

 

Toto joprojām izcieš mūža ieslodzījumu, un viņam nodrošināts visaugstākais apsardzes līmenis, bet viņa villa Palermo tagad ir pārveidota par policijas iecirkni, šādi simbolizējot Itālijas policijas uzvaru cīņā pret „lielo bosu”.

Kolumbijas narkobarons Pablo Eskobars

 

Pavisam noteikti krietnu laika sprīdi ap 1980.gadu tieši Pablo Eskobars bija ietekmīgākais un pasaules bagātākais cilvēks. 80% kokaīna, kas tika transportēts uz Amerikas tirgu, gāja caur Eskobara rokām. Miljoniem dolāru lielā peļņa gan tika panākta ar tūkstošiem slepkavību, no kurām daudzas veica viņš pats, un Eskobara vēlme pēc personīgās impērijas, kas ietekmē lielu daļu pasaules iedzīvotāju, bija spēcīgāka par visu.

 

Bērnībā viņš sapņoja kļūt par Kolumbijas prezidentu. Daļēji savu sapni viņš arī īstenoja, jo 1982.gadā viņu ievēlēja Kolumbijas kongresā. Savulaik viņš pat mēģināja sarīkot atentātu pret prezidenta amata kandidātu, cerot nokļūt tuvāk sapņa piepildījumam, taču šis kriminālais plāns mafijas krusttēvam neizdevās.

 

Savu bandīta karjeru viņš sāka ar kapu pieminekļu un auto zādzībām, bet naudu, varu un ietekmi guva ar narkobiznesu. Eskobaram patika dižoties ar varu un īpašumiem. Viņam piederēja neskaitāmas lepnas savrupmājas, personīgais zoodārzs, lidosta, dzīvojamo māju kompleksi un pat pašam sava armija.

 

Varas iestādes Eskobaru vairākkārt centās ietupināt aiz restēm. Šajās reizēs parādījās mafijas krusttēva nežēlastība. Ja tiesībsargus neizdevās uzpirkt ar naudu, viņš tās vienkārši nogalināja, bieži vien - ar visu ģimeni.

 

Par kokaīna karali dēvēto Eskobaru žurnāls „Forbes” savulaik pat ierindoja pasaules bagātāko cilvēku saraksta 7.vietā. Ietekmīgais noziedznieku boss un politiķis dzīvību zaudēja 1993.gadā apšaudē ar Kolumbijas policiju.

 

 

Par mafijas krusttēviem Latvijā vēsture pagaidām runā negribīgi. Taču pagātne baltos plankumus nemīl, tā kā ar visai lielu pārliecību var sacīt, ka agrāk vai vēlāk šādi „kardināli” parādīsies dienasgaismā.

Vārds: