Rīkojums Nr. 2 un kas no tā izriet

Pirms gada Latvijas sabiedrība piedzīvoja brīdi, kas pirms tam kādu laiku tika apspēlēts baumās un ko tā bija noglabājusi savās slēptajās vēlmēs. Toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers prognozējami neveiksmīgas pārvēlēšanas priekšnojautās tālrādē iepazīstināja tautu ar rīkojumu Nr. 2, ar ko rosināja tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

Atšķirībā no vēsturiski nozīmīgā pirmskara laika priekšgājēja, kurš neielaidās garās apspriešanās ar sabiedrību un varu vienā mirklī savāca vienpersoniski, Zatlers devās pa demokrātijas taku un aicināja tautu uz „balsošanas revolūciju”. 28.maijs no 15. atšķīrās gan ar „revolūcijas” miermīlīgumu, gan arī krietni „mierīgākām” un mazāk taustāmām sekām.

Sākotnēji pēc teju pilna un gaužām „remdena” valsts pirmās personas pilnvaru termiņa agrākais „aplokšņu prezidents” kļuva par tautas varoni, kā magnēts pievelkot Rīgas pilij atbalstītāju ķēdes un izbaudot mirkļus popularitātes olimpā. Spītīgi atteicies no „pirmā numura” valdošā konsolidētāju un griezēju (kas profesionālam ķirurgam, ej, nu, sazini, būtu piestāvējis?) listē, tobrīd jau bijusī valsts pirmā persona nolēma izmantot reformu tiltiņu, lai bruģētu ceļu uz politikas virsotnēm, savu politisko pirmdzimto nodēvējot par „Zatlera reformu partiju”.

Zatleram, domājams, tolaik ne prātā neienāca, ka ar to viņš sev teju automātiski parakstījis tik sāpīgu kritienu no popularitātes augstumiem, ar ko straujuma ziņā spēj mēroties vien Latvijas ekonomikas lejupslīde krīzes „pīķī”. Lai arī sākotnēji milzum liela daļa sabiedrības uz populisma viļņa bija gatava jauno revolucionāru sagaidīt ar ziediem, kājās stāvot un vēl uz rokām panēsāt, ar laiku viss mainījās. Politiskajā lauciņā nebūt ne izcili prasmīgais bijušais Rīgas pils saimnieks nekļuva par mesiju, gluži tāpat kā visi viņa politiskie priekšgājēji – pārmaiņu solītāji un reformatori.

Nekritiski ielaižot savas zibens ātrumā tapinātās partijas rindās ne vien bataljonu politikas iesācēju, bet arī virkni dīvainīšu un partiju mainītāju, jaunā politiskā spēka „tēvs” drīz vien piedzīvoja pirmos klupienus un izpelnījās nedemokrātiska partijas līdera laurus. No malas neapbruņotu acis bija redzams, ka, neskatoties uz stāžu Rīgas pilī un periodiskām „glābšanas funkcijām” valdībā, uzmanības centrā atrodas politiskās skatuves debitants.

Nelokāmais reformators, neskatoties uz debijai visai cienījamo atbalstu Saeimas ārkārtas vēlēšanās (vairāk nekā 20% balsu), turpināja tenterējošus līkločus pa politiskajām biešu vagām, un rezultāts drīz vien bija kā uz delnas. Pa Zatlera popularitātes tiltu Saeimā ieticis, no jaunizceptajiem reformatoriem drīz atšķēlās jaunu censoņu sešinieks, turklāt, nekonsekventi operējot ar „tankiem” un prokrievisko politiķu iesaisti/neiesaisti koalīcijā, zatlerieši sabiedrības atbalstu zaudēja tik strauji, ka vietā bija jautāt, kam attiecīgajā brīdī reformas vajadzīgas vairāk – Latvijai vai pašai Zatlera partijai.

Liktenīgajā runā iekļautā frāze „runā vienu, domā citu un dara vēl ko citu, it kā tas būtu pašsaprotami” zaudēja jēgu. Turklāt eksprezidenta kā tautas aizstāvja un glābēja situāciju un tēlu nebūt neuzlaboja arī paša paģērētie labumi bijušo „vadoņu” nodrošinājuma kontekstā, kas ir krasā kontrastā ar vēl pirms gada sludināto apņēmību – „rīkoties valsts labā, nevis savā labā”.

Ja runāt par rīkojuma Nr. 2 „sauso atlikumu”, tad par tādu uzskatīt var vienīgi saldā oligarhu pārīša un tā politisko līdzskrējēju izmēšanu no Saeimas, kas gan, pretēji daudzu domām, nebūt nenozīmē automātisku oligarhu ietekmes un tikumu zudumu, ko apliecina kaut vai pēdējā laika notikumi ap dažiem vērienīgiem iepirkumiem.

Jaunāko laiku vēsture pierādījusi, ka konkrēta naudīga „ķeizara” ietekme neaprobežojas ar vienu politisko spēku un nereducējas līdz viena piknika celma līmenim meža vidū. Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad krustojas zināmu politisko oponentu intereses, un tad atliek vien ķerties pie „vides sakārtošanas”, un ne jau nu Zatlera dibinātā partija vai citi politiskie spēki tā nu iztiek bez naudīgiem labvēļiem.

Kā sāpīgs rīkojuma Nr. 2 blakusefekts minams neapšaubāmi zemākais patreizējās Saeimas sastāva kompetences un profesionalitātes līmenis, bet vislielākais ieguvums no visiem, jāatzīst, ir tas, ka sabiedrība varbūt beidzot (!!!) reizi par visām apjēgs, ka mesiju šeit nav! (Ja vien sabiedrības īsatminības dēļ arī šī mācībstunda, gluži kā agrākās, drīz neaizskalosies vai arī jau nav aizpludināta vēstures renstelē.)

Tāpat arī iecere „izravēt ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības” nav piepildījusies, un runāšanu dažādās valodās nav grūti saskatīt un saklausīt ne pensionēšanās vecuma paaugstināšanas kontekstā, ne arī faktiski bezkaunīgi demagoģiskajās spēlēs ar skaitļiem, kas galu galā noslēdzas ar muldēšanu par „fantastisku ekonomikas izaugsmi”... Nemaz nerunājot par „taisnīguma koalīcijas" aplipšanu ar „veco blēžu" slimībām, kad amatos tiek celti savējie, bet ministra portfeli var nēsāt pat subjekti ar visai minimālu kompetenci.

Populisms nav līdzeklis, un diezin vai pašam rīkojuma „tēvam” tas nebija saprotams. Vai ar leģendāro rīkojumu sasniegts viņa iecerētais mērķis? To, iespējams, reiz atklās tā izdevējs. Taču arī šeit jāpatur prātā, ka arī „uz konkrētiem jautājumiem var būt nekonkrētas atbildes”... Savukārt sabiedrība savu „atbildi” varēs sniegt, nākamreiz ejot pie vēlēšanu urnām.