Vai Teds Nolans būs mūsu hokejistu glābējs?

Pagājušajā nedēļā Teds Nolans nolēma palikt līdzšinējā amatā, un ar Latvijā jau nedaudz iepazīto indiāņu izcelsmes hokeja treneri tika noslēgts jauns līgums. No malas skatoties, to var uzskatīt par pozitīvu soli – līdz šim viņš Latvijas hokeja izlasē ieviesis jaunas un pozitīvas vēsmas.

Pasaules čempionātā izcīnīta 10.vieta hokeja izlasei, kuru Nolans vada tikai pirmo gadu, nav nemaz tik slikts sasniegums. Ja lūkojamies aizvadīto divu gadu griezumā, tad jāsecina – beidzot pasaules čempionātu, progress ir manāms. Iespējams, ka tas ir jaunā turnīra izspēles veida dēļ, bet varbūt noslēpums ir tieši komandas izaugsmē, ko panācis Nolans.

Novērotās tendences, ko tiešā veidā veicinājis Nolans, ir pozitīvas, un arī komandas respekts pret treneri ir gana liels. Te gan jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā kopumā kaut ko pretēju trenera klausīšanai bija grūti pamanīt. Ļoti labi zināms, ka pie Oļega Znaroka kaut ko pārkāpt bija grūti, un, ja kāds to izdarītu, ceļš uz pasaules čempionātu vai Olimpiskajām spēlēm būtu slēgts. Vēl jo grūtāk par kādām atlaidēm un disciplīnas pārkāpumiem grūti runāt saistībā ar Pjotru Vorobjovu – ne velti zinātāji viņu raksturo kā „īstu veci, kuram svarīgākais ir fiziskā kondīcija un aizsardzības tipa hokejs”.

Kurta Lindstrēma gadījumā gan bija nedaudz savādāk – reti kurš no patlaban izlasē spēlējošajiem hokejistiem bija arī zviedra izlases modelī, jo šo gadu laikā Latvijas hokejā ir notikusi veiksmīga paaudžu maiņa un spēlētāju kodols ir mainījies.

Savukārt Nolans ir veiksmīgi ielicis pamatus latviešu spēlētāju domāšanā attiecībā uz hokeju – mūsējiem nav jāmeklē veids, kā neitralizēt pretiniekus, tas kanādietim nebūt nav galvenais. Pats svarīgākais ir spēlēt savu spēli un izmantot savus plusus, nevis neitralizēt tikai pretinieka ieceres.

Var pateikt tikai vienu – Nolans ir izdarījis ļoti daudz, kaut gan, lai simtprocentīgi iepazītu Latvijas hokeja izlasi, būtu nepieciešami vēl vismaz divi gadi pie izlases stūres. Kāpēc? Pie Rīgas „Dinamo” stūres esošajam Pekam Rautakallio tas neizdevās veselas sezonas laikā. Kā atzina viņš pats, un to varēja novērot arī pēc komandas snieguma, par izaugsmi un Ziemeļamerikas hokeja stila izpratni varēja runāt tikai decembra vidū.

Peka nebūt nav paveicis visu pilnībā, taču stingri pamati gan ir ielikti. Viņam viss vēl ir priekšā, un par rezultātu var nešaubīties – arī pret Rautakallio spēlētājiem ir gana liels respekts, un no komandas vadības puses būtu muļķīgi noslēgt līgumu ar treneri, kurš raksturā ir vājš, zinot, ka latviešus pāraudzināt ir ļoti grūti. Vienīgais, kuram kaut nedaudz tika piedots, bija Guntis Galviņš, kurš tiek uzskatīts par Pekas mīluli.

Ko no tā var secināt? Peka ar savu komandu bija kopā visu gadu un spēlētājus iepazina kā savus bērnus, turpretī Tedam Nolanam ar komandu kopā pabūt bija iespējams vien dažos turnīros un sagatavošanas procesā pirms pasaules čempionāta.

Tik īsā laika posmā iepazīt komandu ir nereāli, bet Nolans paveica daudz. Treneris deva iespēju arī jaunajiem – Mikam Indrašim bija iespēja spēlēt nomināli pirmajā maiņā, ko viņš arī izmantoja. Arī Mārim Bičevskim būtu bijusi iespēja spēlēt, šos plānus gan izjauca trauma. Savukārt par tuvāko nākotni var droši teikt, ka pie spēlēšanas tiks arī Zemgus Girgensons un citi.

Nolanam būs iespēja savākt ļoti labu sastāvu un gāzt lielus kalnus, ja vien netraucēs spēlētāju traumas, kas šosezon trenera cerības iedragāja diezgan pamatīgi. Nav ne mazāko šaubu, ka pietrūka Ģirta Ankipāna, kurš spēlē „ar prātu un pīpēšanu”, un, lai gan „vecums nenāk viens”, šāda spēlētāja pieredze laukumā un ģērbtuvēs noderēs jebkurai komandai.

Nākamais svarīgais posms Nolanam būs kvalifikācija Olimpiskajām spēlēm. Līdz februārim trenerim ir daudz laika, un viņam būs iespēja vēl vairāk iepazīt savus padotos un palīdzēt tiem izprast šo piedāvāto spēles stilu.

Grozies kā gribi, bet Nolans izlases veidošanā ir ieviesis ļoti daudz patīkamu lietu, kas jau ir nesušas rezultātu, un cerēsim, ka viņa vadībā Latvijas izlase startēs Soču Olimpiskajās spēlēs.