LHF sēdi gaidīja visi. Kas no tā sanāca?

Vakar Latvijas Hokeja federācijas (LHF) sēdē tika pieņemti daži lēmumi. Cilvēki ilgi gaidīja, kādi būs valdes lēmumi, taču gala rezultāts būs zināms vien augustā.

Pirms pasaules čempionāta sākuma Kirovs Lipmans Latvijas vīriešu hokeja izlasei izteica ultimātu: čempionātā jāiekļūst izslēgšanas spēlēs – astoņu labāko komandu skaitā, taču nedrīkst izkrist no augstākās divīzijas. Tas nozīmēja, ka Helsinku apakšgrupā Latvijas izlasei bijā jāfinišē vismaz 7. vietā astoņu komandu konkurencē. Situācija čempionāta laikā bija nepatīkama, jo 8. vietā latvieši atradās turnīra lielāko daļu. Pēc uzvaras ar Francijas valstsvienību situācija mainījās, taču scenāriji bija dažādi. Austriešiem bija pieci punkti, taču Latvijai seši. Alpu valsts pārstāvei pēdējā spēle čempionātā bija pret Krievijas valstsvienību. Spēle ritēja līdzīgi – vienu brīdi rezultāts bija 3:3, taču beigās pārliecinošu uzvaru izcīnīja krievi, nodrošinot iespēju Latvijas valstsvienībai spēlēt Pasaules čempionātā Minskā. Notika neliels brīnums – Latvijas izlasei bija iespēja kvalificēties ceturtdaļfinālam, taču nepieciešamais scenārijs nepiepildījās. Uzdevums netika izpildīts, tāpēc Kirova Lipmana izteikumi ir adekvāti, taču ar nelielu etiķa piedevu. Kāpēc? Jautājumam atbilde ir sekojoša... Teds Nolans nav izpildījis uzdevumu jau divus gadus pēc kārtas, tāpēc Lipmans indiānim grib samazināt algu. Secinājums loģisks, taču ir redzēti lidojam arī baumu mākoņi, ka federācijas prezidentam ir padomā citi treneri. Rodas jautājums: vai tas ir vajadzīgs?

Nolans ir ieviesis ļoti labas korekcijas Latvijas hokeja sistēmā. Neapstrīdēsim faktu, ka bez hokeja sistēmas nav iespējams dzīvot, taču jaunās ieviestās vēsmas, kas nākušas no Ziemeļamerikas, ir devušas tikai labumu. Latvieši ir radījuši motivāciju spēlēt izlasē. Ir vērts atgādināt jau nodrellēto frāzi, ka izlasē spēlēs tie hokejisti, kas vēlas... nevis kas var, kuriem ir labāka meistarība. Taisnība – Olimpiskajā kvalifikācijā nespēlēja Guntis Galviņš un Andris Džeriņš. Šie ir stabili Latvijas izlases pamatsastāva spēlētāji, taču viņu vietā spēlēja citi. Vai atceraties - Sandis Ozoliņš spēlēja 3. aizsargu pārī? Tā bija, Nolans izmantoja jaunos skrējējus, nevis veco Ozoliņu. Šuplers Ozo dzenāja 22 minūtes, taču produktivitāte pavadītajā laikā uz spēles beigām krasi mainījās. Tedam Nolanam bija svarīga Ozoliņa autoritātes un pārliecināšanas spējas. Šāds spēlētājs bija vajadzīgs. Neaizmirsīsim Ņiživija lomu komandā, kas bija teju līdzīga Ozoliņa pienākumiem.

Lēmums nav akceptēts un to pieņems augustā. Redzot darba augļus un metodes, ar kurām strādā Nolans, ir jāturpina. Divu gadu laikā paveiktais rezultāts ir redzams, taču piecu gadu laikā šis treneris varētu paveikt vēl daudz ko. Ko? Grūti teikt, taču tendence ir augšupejoša. Gan jau valdes necentīsies piešķilt slapju malku, jo galva uz pleciem šiem vīriem ir. Jāgaida augusts – šo mēnešu laikā būs manāmas pirmās dzirksteles, taču lēmums tiks pieņemts vienu reizi. Kļūdains vai pareizs, manīsim...